Madagaskara

Skatītāju ļoti iemīļotā izrāde “Madagaskara” jau divas desmitgades tiek iestudēta Viļņas Valsts mazajā teātrī. Varbūt izrādes lielākās vērtības ir intriģējošais sižets, izdomas bagātās situācijas un meistarīgie dialogi, kas rakstīti 20. gadsimta pirmās puses autentiskajā valodā. Iestudējuma pamatā ir Marius Ivaškevičius luga; viņš mūsdienās ir plaši pazīstams lietuviešu dramaturgs. Ar oriģinalitāti, pašironiju un intelektu luga rāda Lietuvu kā fenomenu un atklāj autentisku lietuviešu skatījumu uz sevi un pasauli.

Šim darbam par lietuviešu utopijām autors “atklāja” unikālu, nevis leģendāru 20. gadsimta pirmās puses personību — ģeogrāfu, ceļotāju, ģeopolitikas ekspertu un sabiedrisko darbinieku Kazys Pakštas. Viņu dēvēja par “propagandas ministru bez ministra amata”, “brīvās Eiropas gājēju”, “Odiseju”, “patriotisko viesuli”, “tautas vēstnesi” un “nacionālo apustuli”; viņu salīdzināja ar sabiedrisko un kultūras darbinieku J. A. Herbačiauskas, filozofu S. Šalkauskis un pat ASV prezidentu A. Linkolnu. Paredzot Lietuvas likteni, viņš iztēlojās tās pārcelšanu uz kādu Āfrikas valsti un “rezerves” dzimtenes izveidi tur.

Režisora Rimas Tuminas iestudējuma pirmajā daļā, kas liek skatītājiem no sirds smieties, uzmanības centrā galvenokārt ir Kazimieras Pokštas (aktieri Tomas Rinkūnas un Ramūnas Cicėnas) un viņa trakā ideja “sapulcināt lietuviešus masveida emigrācijai” uz Āfriku. Otrā daļa vairāk pieder Salē (aktrise Indrė Patkauskaitė) un viņas traģiskajam liktenim; viņas prototips ir jūtīgā dzejniece Salomėja Nėris. “Madagaskara” no jauna iztēlojas S. Nėris mītu, padarot Salē par utopistam K. Pakštas līdzvērtīgu tēlu. Otrajā daļā atbalsojas arī lidmašīnas “Lituanica” katastrofa — to pilotēja S. Darius un S. Girėnas —, kā arī karš un okupācija.

Citas izrādē pieminētās vēsturiskās personas ir rakstnieka V. Mykolaitis-Putinas studente un S. Nėris draudzene Emilija Kvedaraitė, kā arī ievērojamais franču rakstnieks un diplomāts ar lietuviešu saknēm O. Milašius (Oscar Milosz), Nobela prēmijas laureāta rakstnieka Č. Miloš brālēns.

Kā norāda izrādes režisors R. Tuminas, teātra radīšanā būtiska ir iztēle — nevis izdomāt, kā iestudēt šo vai citu ainu, bet pati iztēle. Tā ļauj teātrim rasties jebkur. Teātrī skatītājiem vajadzētu justies tā, it kā viņi būtu svētkos, un baudīt nozīmes slāņus, vienlaikus apzinoties, ka svētki nav mūžīgi un reiz beigsies.