Telpa starp mums nav tukša

Mūsdienu pasaulē satikšanās ir ārkārtīgi sarežģīta. Katrs ķermenis iet savu ceļu, savu personīgo ceļojumu, sastopoties ar nevēlamiem šķēršļiem. Šajā procesā pat visvienkāršākais žests var kļūt radikāls. Viens solis telpā var šķist kā griešanās cauri matērijai, pārvarot attālumus, kas šķiet neiespējami. Procesā iesaistītajiem šie mirkļi ir kā brīnumi. Ārējam vērotājam – varbūt vienkārši pastaiga. Plaisa starp iekšējo nepieciešamību un ārējo izskatu ir vieta, kurā dzīvo šis skatuves darbs. Tu esi tu pats un vienlaikus esi kāds cits. Bez atdarināšanas, bez sarkasma. Lai vērotu, kā otrs kļūst par tevi, nepieciešama vislielākā uzticēšanās. Pat tad, kad tu negribi to redzēt. Pat tad, kad to ir pārāk grūti panest. Tas ir paradokss – uzticēšanās vienlaikus ir arī lielākais risks. Parādīt savu īsto būtību ir priekšnoteikums un vienlaikus lielākais izaicinājums. Kas notiek, ja tu to nedari? Šis darbs neslēpj tavas kļūdas; kļūdas rada materiālu. Šis darbs pieder eskalācijas apturēšanas laikmetam. Mēs dzīvojam kolektīvā pauzē, it kā gaidītu, kad kaut kas eksplodēs. Šis darbs neatrisina spriedzi, bet nes to sev līdzi, tāpat kā ķermeņi nes spriedzi mēģinājumu telpā. Eskalācija nenotiek kaut kur citur. Tā jau ir šeit. Neveiksme šajā procesā ir ieguvusi jaunu nozīmi. Mums, velns parāvis, vairs nav svarīgi, vai mums neizdosies. Neveiksme nozīmē tikai puslīdzīgu iesaisti; tā nozīmē, ka mēs neatdevām visu, kas mums bija. Runa ir par iekšējo uguni, nevis noslīpētu stāvokli. Uz spēles nav likta harmonija vai pilnība, bet gan dziļums, klātbūtne un risks. Šis darbs sākas ar grūtībām un turpinās ar paradoksu. Uzticēšanās, kas ir risks. Drošības sajūta, kas sabrūk. Brīvība, kas prasa disciplīnu. Tumsa, kas rada rūpes. „Es ceru, ka šī (izrāde) nebūs droša. Es vēlos, lai tā būtu kā satricinājums – ne vardarbīgs, bet tāds, kas liek pamosties.“ THE SPACE BETWEEN US IS NOT EMPTY nav pabeigts. Tas ir ceļā uz to. Tā ir mēģinājumu telpa, kas izplešas teātra zālē. Tā neaicina skatītājus uz pilnībā noslīpētu atbildi, bet gan uz trauslu mēģinājumu radīt saikni – vietu, kur pat visvienkāršākais akts var kļūt radikāls. Rūta Ronja Pakalne ir Latvijā un Igaunijā strādājoša Latvijas un Igaunijas ārštata dejas un filmu māksliniece, kas dzīvo Igaunijā. Viņas starpdisciplinārā prakse ietver horeogrāfiju, performanci, filmu veidošanu un pasniegšanu, pētot ķermeni, klātbūtni un ikdienas pieredzi. Viņa ieguvusi bakalaura grādu horeogrāfijā Latvijas Kultūras akadēmijā un maģistra grādu kino jomā Tallinas Universitātes Baltijas Filmu, mediju un mākslas skolā, kā arī mācījusies P.A.R.T.S. Briselē. Kopš 2019. gada Pakalne pasniedz BFM, MUBA un ETA Dejas skolā. Viņas jaunākie projekti ir „Body of Dreams“ (2023), kas tapis sadarbībā ar Laura Kvelstein un pēta ķermeņa arhīvus; „Freedom to Lose Control Together with the Many“ (2023); kā arī dejas filmas „H61“ un „Centrifugal“ (2024). Viņa veido arī eksperimentālas dejas filmas, kurās pēta kustību un iemiesotu stāstniecību.