Scilla vēlas būt cilvēks

Viļņas Valsts mazā teātra iestudējuma “Scilla vēlas būt cilvēks” pamatā ir Paulīnas Pukītes luga “Kalna poza”. Autores rakstība piesaista lasītājus ar neparasto formu, smalko humoru, paradoksiem un meklējošu skatienu uz kultūru un literatūru. Luga “Kalna poza” šķiet runājam seno varoņu balsīs, taču fikcija drīz savijas ar realitāti, vēsture — ar tagadni, bet grieķu mitoloģija — ar Lietuvas vēsturi (vai šīs vēstures mitoloģiju). Arī darbā sastopamās labi zināmās sieviešu tēlu figūras iegūst nozīmi, mudinot no jauna pievērsties antīkajiem tekstiem un tos apspriest no cita skatpunkta.

Režisore Gabrielė Tuminaitė turpina radošo dialogu ar P. Pukīti, piedāvājot interesantas un ļoti aizraujošas formas iestudējumu. Darba raksturs neļauj skatītājiem garlaikoties un liek domāt no dažādām perspektīvām: lai gan saturs var šķist viegls, tas ir arī intelektuāla un spilgta spēle. Meitene vārdā Scilla, kas ieradusies no mīta par kuģus nogremdējošajiem briesmoņiem Scillu un Haribdu, jūtas tā, it kā būtu iestrēgusi “kalna pozā”. Taču viņa vairs nevēlas būt tikai nekustīgs akmens ar vienu vienīgu, kaut arī spēcīgu funkciju — uzbrukt un iznīcināt. Scilla vēlas būt cilvēks (atsauce uz nosaukumu “Adomas nori būti žmogumi” — filmu, kas kļuvusi par Lietuvas kino klasiku). Bet ko nozīmē būt cilvēkam? Kas nepieciešams, lai par tādu kļūtu? Ko tu riskē zaudēt?

Scilla sāk tradicionāli — apmeklējot dzīves treneri (tā dēvēto “kouču”), burvi Kirkē. Arī garāmejošais Odisejs, kuram reiz gandrīz izdevās izbraukt “starp Scillu un Haribdu”, un “stāstnieks” Homērs viņai šo to iemāca par dzīvi. Bet vai ar to pietiks Scillai, kura iemieso arī citus sieviešu mītus?

Pat karantīnas laikā režisore G. Tuminaitė piesaistīja video mākslinieci Anetu Bublytę un operatoru Eitvydas Doškus, lai ar šīs lugas palīdzību izpētītu teātra un kino līdzības un atšķirības, eksperimentētu ar to iespējām un noskaidrotu, kā tie var darboties kopā, neaizēnojot viens otru, bet gan būtiski papildinot, lai radītu vienotu, nobriedušu mākslas darbu.

Izmantojot absurdu un satīru, iestudējums runā par cilvēku attiecībām kā savstarpēju “smadzeņu skalošanu”. Mūsdienīgā postmodernā valodā tas kritizē ierobežojošus stereotipus, kas uztur dzimumu nevienlīdzību un citas “tradīcijas”, kā arī sieviešu — jo īpaši sieviešu mākslinieču — stāvokli patriarhālā, seksistiskā pasaulē. Šeit antīkās pasaules pazīstamās personības, par kurām esam dzirdējuši vairāk vai mazāk, nonāk citā, sev nepazīstamā kontekstā.