Vasaras atvaļinājuma drudzis

“Pasaule ir grāmata, no kuras esmu mācījies visvairāk,” rakstīja Karlo Goldoni, viens no izcilākajiem itāļu dramaturģijas meistariem. Viņa darbos pasaule dzirkstī un mutuļo ar neparastu spēku, kas izpaužas cilvēkos, viņu sarunās un ikdienas situācijās. Radot vienkāršus, patiesus, pārliecinošus un viegli uztveramus stāstus, Goldoni no iekšpuses atklāj cilvēku attiecības, parādot tās visās to niansēs un pārvēršot par pašas pasaules metaforu.

Astoņpadsmitajā gadsimtā, kad nākotnes izredzes bija neskaidras un laikmetu caurstrāvoja neizskaidrojama nežēlība, valdīja sajūta, ka Eiropa drīz piedzīvos pavērsienu, kas uz visiem laikiem mainīs sabiedrības veidolu. Goldoni ir dziļi humāns un spēj apņemt cilvēkus ar mīlestību un siltumu pat tad, kad viņus asi kritizē. Savos darbos dramaturgs sniedzās pāri sava laika robežām, lai izprastu mūsdienu cilvēku stāvokli un raizes, kas viņus nomāc. Viņš izcēla tāda sievietes tēla nozīmi, kura apšaubīja sabiedrībā iesakņojušos tradicionālo lomu. Goldoni meistarība spilgti izpaužas izcilajā “Brīvdienu triloģijā”, ko veido trīs lugas: “Vasaras atvaļinājuma drudzis”, “Vasaras atvaļinājuma piedzīvojumi” un “Atgriešanās no vasaras atvaļinājuma”.

Šoruden režisore Gabrielė Tuminaitė Viļņas Mazajā teātrī (Vilniaus mažasis teatras) iestudēs triloģijas pirmo daļu — “Vasaras atvaļinājuma drudzi”. Livorno. Varoņi drudžaini gatavojas doties vasarā uz lauku villām. Notikumu centrā ir Leonardo greizsirdība uz savu līgavu Džakintu, kuru aplido arī jaunais Guglielmo. Izmisīgajā steigā viņi neņem vērā nedz finansiālos, nedz morālos ierobežojumus; varoņus pārņēmusi iedomība. Viņi cer, ka, dodoties uz villām, šajā maģiskajā “kaut kur citur”, spēs īstenot sevi un problēmas, no kurām bēg, atrisināsies pašas no sevis. Taču drīz kļūst skaidrs, ka problēma slēpjas daudz dziļāk — viņi pilnīgi nespēj vadīt savu dzīvi, kas pilnā ātrumā traucas pretī bezdibenim.

Varoņus nemitīgi mētā starp nemieru, greizsirdību, dusmu izvirdumiem un aizkaitinājumu, un lugas temps arvien paātrinās, bet enerģija pieaug līdz vājprāta robežai. It kā šīs masveida evakuācijas apsēsti, viņi pamet savas mājas — savu teātri — atstājot tās piegružotas, izvandītas un izpostītas, un steidzas citur, kur viss esot “labāk”, cerībā kļūt par to, par ko viņiem solīts: talantīgākiem, skaistākiem un plašāk atzītiem.