Vasaras brīvdienu drudzis

“Pasaule ir grāmata, no kuras esmu mācījies visvairāk,” rakstīja Karlo Goldoni, viens no izcilākajiem itāļu dramaturģijas meistariem. Viņa darbos šī pasaule dzirkstī un pulsē ar neparastu spēku, ko tai piešķir cilvēki, viņu sarunas un ikdienas situācijas. Veidojot vienkāršus, autentiskus, pārliecinošus un ikvienam saprotamus stāstus, Goldoni atklāj cilvēku attiecības no iekšienes, izvēršot tās visās to niansēs un pārvēršot par pašas pasaules metaforu. 18. gadsimtā, ko aptumšoja neskaidras nākotnes izredzes un caurstrāvoja neizskaidrojama nežēlība, valdīja sajūta, ka Eiropa drīz piedzīvos pagrieziena punktu, kas uz visiem laikiem mainīs sabiedrības vaigu. Goldoni ir dziļi humāns: viņš spēj apņemt cilvēkus ar mīlestību un siltumu, pat asi viņus kritizējot. Savos darbos dramaturgs pārkāpa sava laikmeta robežas, izprata mūsdienu cilvēku stāvokli un bažas, kas viņus nomāc. Viņš izcēla sievietes rakstura nozīmi laikā, kad sievietes apšaubīja savu dziļi iesakņojušos tradicionālo lomu sabiedrībā. Viņa meistarība izcili atklājas monumentālajā “Brīvdienu triloģijā”, kurā ietilpst trīs lugas: “Vasaras brīvdienu drudzis”, “Vasaras brīvdienu piedzīvojumi” un “Atgriežoties no vasaras brīvdienām”. Šoruden režisore Gabrielė Tuminaitė Viļņas Mazajā teātrī iestudēs triloģijas pirmo lugu “Vasaras brīvdienu drudzis”. Livorno. Varoņi drudžaini gatavojas doties vasaras brīvdienās uz lauku villām. Priekšplānā ir Leonardo greizsirdība pret savu līgavu Džakintu, kuru aplido arī jaunais Giljelmo. Izmisīgā steigā viņi neievēro ne finansiālās, ne morāles normas, jo viņus pārņēmusi iedomība. Viņi cer, ka, dodoties uz villām — šo maģisko “citurieni” —, piepildīsies kā cilvēki un problēmas, no kurām viņi bēg, atrisināsies pašas no sevis. Taču drīz kļūst skaidrs, ka problēma slēpjas daudz dziļāk: viņi nemaz nespēj vadīt savu dzīvi, kas pilnā ātrumā traucas pretī bezdibenim. Varoņiem nemitīgi svārstoties starp nemieru, greizsirdību, dusmu izvirdumiem un aizkaitinājumu, lugas temps arvien paātrinās un intensitāte pieaug līdz vājprātam. It kā šīs masveida evakuācijas pārņemti, viņi pamet savas mājas — savu teātri —, atstājot tās piegružotas, izlaupītas un izpostītas, un steidzas kaut kur citur, uz kādu “labāku” vietu, cerot kļūt par tiem, par kādiem viņiem solīts: talantīgākiem, skaistākiem un plašāk atzītiem.