Vasaras brīvdienu drudzis

“Pasaule ir grāmata, no kuras esmu mācījies visvairāk,” rakstīja viens no izcilākajiem itāļu dramaturģijas meistariem Karlo Goldoni. Viņa darbos pasaule dzirkstī un pulsē ar neparastu spēku cilvēkos, viņu sarunās un ikdienas situācijās. Radot vienkāršus, patiesus, pārliecinošus un ikvienam saprotamus stāstus, Goldoni atklāj cilvēku attiecības no iekšienes, izvēršot tās visās to niansēs un pārvēršot par pašas pasaules metaforu. 18. gadsimtā, ko apēnoja neskaidras nākotnes perspektīvas un caurstrāvoja neizskaidrojama nežēlība, kad valdīja sajūta, ka Eiropa drīz piedzīvos pagrieziena punktu, kas uz visiem laikiem mainīs sabiedrības veidolu, Goldoni palika dziļi humāns, spējot apņemt cilvēkus ar mīlestību un siltumu, vienlaikus asi viņus kritizējot. Pārkāpjot sava laikmeta robežas, dramaturgs izprata mūsdienu cilvēku stāvokli un bažas, kas viņus nomāc, kā arī izcēla sievietes rakstura nozīmi, viņai apšaubot sabiedrībā dziļi iesakņojušos tradicionālo lomu. Viņa meistarība spoži atklājas vērienīgajā “Brīvdienu triloģijā”, ko veido trīs darbi: “Vasaras brīvdienu drudzis”, “Vasaras brīvdienu piedzīvojumi” un “Atgriešanās no vasaras brīvdienām”. Šoruden režisore Gabrielė Tuminaitė Viļņas Mazajā teātrī iestudēs triloģijas pirmo daļu — “Vasaras brīvdienu drudzi”. Livorno. Tēli drudžaini gatavojas doties vasaras brīvdienās uz lauku villām. Priekšplānā ir Leonardo greizsirdība uz savu līgavu Džakintu, par kuras uzmanību sacenšas arī jaunais Guglielmo. Izmisīgajā steigā viņi neievēro ne finansiālas, ne morālas normas, jo viņus pārņēmusi iedomība. Viņi cer, ka, nokļuvuši villās — šajā maģiskajā “citviet” —, spēs sevi piepildīt kā cilvēki un problēmas, no kurām viņi bēg, atrisināsies pašas no sevis. Taču drīz kļūst skaidrs, ka problēma slēpjas daudz dziļāk: viņi nemaz nespēj vadīt savu dzīvi, kas pilnā ātrumā traucas pretī bezdibenim. Tēlus nepārtraukti mētā starp trauksmi, greizsirdību, dusmu izvirdumiem un aizkaitinājumu, un temps nemitīgi pieaug — spriedze kļūst vai neprātīga. It kā šīs masveida evakuācijas apsēsti, viņi pamet savas mājas — savu teātri —, atstājot tās piemētātas, izpostītas un izdemolētas, un steidzas citur, kur viss esot “labāk”, cerot kļūt par tādiem, kādi viņiem apsolīts: talantīgākiem, skaistākiem un plašāk atzītiem.