Vasaras brīvdienu drudzis

“Pasaule ir grāmata, no kuras es esmu iemācījies visvairāk,” rakstīja viens no izcilākajiem itāļu dramaturģijas meistariem Karlo Goldoni. Viņa darbos šī pasaule dzirkstī un mutuļo ar neparastu spēku caur cilvēkiem, viņu sarunām un ikdienas situācijām. Radot vienkāršus, patiesus, pārliecinošus un ikvienam saprotamus stāstus, Goldoni no iekšienes atklāj cilvēku attiecības, parādot visas to nianses un pārvēršot tās par pašas pasaules metaforu. 18. gadsimtā, ko piepildīja neskaidras nākotnes perspektīvas un caurstrāvoja neizskaidrojama nežēlība un kad valdīja sajūta, ka Eiropa drīz piedzīvos pagrieziena punktu, kas uz visiem laikiem mainīs sabiedrības vaigu, Goldoni paliek dziļi humāns, spējot apveltīt cilvēkus ar mīlestību un siltumu, vienlaikus asi viņus kritizējot. Darbos, kas sniedzas pāri sava laika robežām, dramaturgs tvēra mūsdienu cilvēku stāvokli un rūpes, kas viņus nomoka, kā arī izcēla to sieviešu nozīmi, kuras apšaubīja savu sabiedrībā iesakņojušos tradicionālo lomu. Šī meistarība brīnišķīgi atklājas viņa izcilajā “Vasaras brīvdienu triloģijā”, ko veido trīs darbi: “Vasaras brīvdienu drudzis”, “Vasaras brīvdienu piedzīvojumi” un “Atgriešanās no vasaras brīvdienām”. Šoruden režisore Gabrielė Tuminaitė Vilniaus mažasis teatras iestudēs triloģijas pirmo daļu “Vasaras brīvdienu drudzis”. Livorno. Varoņi drudžaini gatavojas doties vasaras brīvdienās uz lauku villām, bet priekšplānā ir Leonardo greizsirdība uz savu līgavu Džakintu, kurai uzmanību pievērš arī jaunais Giljermo. Izmisīgā steigā viņi neņem vērā ne finansiālos, ne morālos ierobežojumus, jo viņus pārņēmusi iedomība. Viņi cer, ka, aizbraucot uz villām, šajā maģiskajā “kaut kur citur” spēs īstenot sevi un problēmas, no kurām viņi bēg, atrisināsies pašas no sevis. Taču drīz kļūst skaidrs, ka problēma ir daudz dziļāka: viņi nespēj vadīt savu dzīvi, kas traucas tieši pretī bezdibenim. Varoņiem nemitīgi svārstoties starp nemieru, greizsirdību, dusmu izvirdumiem un aizkaitinājumu, temps nemazinās; straujais ritms uzņem vājprātīgu apgriezienu. It kā šīs masu evakuācijas apsēsti, viņi pamet savas mājas — savu teātri — piegružotas, izlaupītas un izpostītas, un steidzas citur, uz vietu, kur viss ir “labāk”, cerot kļūt par tiem, par kādiem viņiem solīts: talantīgākiem, skaistākiem un plašāk atzītiem.