Vasaras atvaļinājuma drudzis

“Pasaule ir grāmata, no kuras esmu mācījies visvairāk,” rakstīja Karlo Goldoni, viens no izcilākajiem itāļu dramaturģijas meistariem. Viņa darbos pasaule dzirkstī un mutuļo ar neparastu spēku cilvēkos, viņu sarunās un ikdienas situācijās. Veidojot vienkāršus, autentiskus, pārliecinošus un viegli uztveramus stāstus, Goldoni no iekšienes atklāj cilvēku attiecības, izvēršot visas to nianses un pārvēršot tās par pašas pasaules metaforu. 18. gadsimtā, ko aptumšoja neskaidras nākotnes izredzes un caurstrāvoja neizskaidrojama nežēlība, valdīja sajūta, ka Eiropa drīz piedzīvos pagrieziena punktu, kas uz visiem laikiem mainīs sabiedrības vaigu. Goldoni ir dziļi humāns — viņš spēj apņemt cilvēkus ar mīlestību un siltumu, vienlaikus asi viņus kritizējot. Darbos, kas pārsniedz sava laikmeta robežas, dramaturgs tvēris mūsdienu cilvēka stāvokli un raizes, kas to nomāc, kā arī uzsvēris sievietes rakstura nozīmi, viņai apšaubot sabiedrībā dziļi iesakņojušos tradicionālo lomu. Viņa meistarība lieliski atklājas brīnišķīgajā “Brīvdienu triloģijā”, kurā ietilpst trīs lugas: “Vasaras atvaļinājuma drudzis”, “Brīvdienu piedzīvojumi” un “Atgriešanās no brīvdienām”. Šoruden režisore Gabrielė Tuminaitė Viļņas Mazajā teātrī iestudēs triloģijas pirmo daļu “Vasaras atvaļinājuma drudzis”. Livorno. Varoņi drudžaini gatavojas doties vasarā uz lauku villām. Notikumu centrā ir Leonardo greizsirdība uz savu līgavu Džakintu, kuru aplido arī jaunais Guglielmo. Izmisīgajā steigā viņi neņem vērā ne finansiālās, ne morālās robežas, būdami pilnībā pārņemti ar iedomību. Viņi cer, ka, nonākuši villās, šajā maģiskajā “citviet”, spēs sevi piepildīt un problēmas, no kurām viņi bēg, atrisināsies pašas no sevis. Taču drīz kļūst skaidrs, ka problēma slēpjas daudz dziļāk: viņi ir pilnīgi nespējīgi vadīt savu dzīvi, kas pilnā ātrumā traucas pretī bezdibenim. Varoņiem nemitīgi svārstoties starp nemieru, greizsirdību, dusmu izvirdumiem un aizkaitinājumu, izrādes temps arvien pieaug un virzība uzņem trakuma apmērus. It kā šīs masveida evakuācijas apsēsti, viņi pamet savas mājas — savu teātri — atstājot tās piegružotas, izdemolētas un izpostītas, un steidzas kaut kur citur, uz kādu “labāku” vietu, cerot kļūt par tiem, par kādiem viņiem solīts kļūt: talantīgākiem, skaistākiem un plašāk atzītiem.