Doriana Greja portrets

Īru rakstnieks Oskars Vailds bija slavens ar savu šarmu un ekstravaganci, kā arī ar estētismu, kas raksturoja gan viņa darbus, gan dzīvesveidu. 34 gadu vecumā viņš publicēja „Laimīgo princi un citus stāstus“, kas padarīja viņu par plaši pazīstamu autoru. Arī viņa vienīgais romāns „Doriana Greja portrets“, kas pirmoreiz tika iespiests 1890. gadā, ir uzrakstīts pasakas formā. Tomēr šoreiz tā saturs ir krietni drūmāks... Nav nekāds pārsteigums, ka grāmatas iznākšana izraisīja skandālu: cilvēki pieprasīja grāmatu aizliegt un autoru notiesāt par amorāla dzīvesveida veicināšanu.

Izrādes „Doriana Greja portrets“ radošo komandu veido pazīstami leļļu teātra mākslinieki, kuru iepriekšējie darbi „Lėlės“ skatītājiem jau ir pazīstami: 2014. gadā izrāde, ko G. Radvilavičiūtė veidoja kopā ar scenogrāfi Renatu Valčik, horeogrāfi Sigitu Mikalauskaitė un komponisti Ritu Mačiliūnaitė, saņēma Zelta skatuves krustu. Tā joprojām veiksmīgi ir teātra repertuārā un regulāri tiek aicināta pārstāvēt Lietuvas kultūru starptautiskos teātra festivālos. Šķiet, ka jaunā izrāde turpina pētīt „Smilšu vīrā“ aizsāktās tēmas: cilvēka personības duālismu un pašiznīcināšanos.

„Aplūkojot gleznu, cilvēks nonāk citā laikā. Laiks izplešas. Portretā cilvēks atpazīst sevi. Skatīties portretā ir kā skatīties spogulī. Spogulis cilvēkam dod unikālu iespēju ieraudzīt sevi, savu seju un acis, kā arī ļauj sarunāties pašam ar sevi. Skatoties uz āru, cilvēks ierauga savu iekšējo būtību. Ieskatoties spogulī, cilvēks var atrast sevi citā pasaulē. Un šīs divas pasaules var saskarties. Skatoties spogulī, mēs varam ieraudzīt to, kas nav pieejams mūsu tiešajam skatienam. Spoguļa dziļums vēsta, ka mēs varam redzēt daudz vairāk vai redzēt lietas pavisam citādi, nekā tās redzam savā realitātē. Spogulis ir mūsu personiskais tagadnes portrets. Mūsdienās cilvēkus ieskauj daudz spoguļu — proti, atstarojošu virsmu — no parastiem spoguļiem un logiem līdz ezeriem un peļķēm, sniegpārslām, ogļu gabaliņiem un tā tālāk. Tie visi rada plaisas redzamajā pasaulē, priekšmetu audumā; tie ir kā logi uz citu pasauli. Taču pārmērīga koncentrēšanās uz sevi un savu ārējo izskatu ved uz iedomību, patmīlību, pašapmierinātību, augstprātību un egocentrismu. Bez mīlestības, tuvajiem cilvēkiem un kopīga ceļa skaistums un panākumi neko nenozīmē. Dzīve nav patīkama, ja tu nepārtraukti skaties uz sevi. Līdz pat šai dienai dažas pirmiedzīvotāju ciltis tic, ka spogulis var nozagt dvēseli.“ — Savās pārdomās dalās izrādes režisore Gintarė Radvilavičiūtė.