Ciematā nav Wi-Fi

Šis ir stāsts par meiteni, kura kādu dienu uzkāpj vecvecāku bēniņos un atklāj pasauli, kurā priekšmeti ir dzīvi un, pats svarīgākais, prot stāstīt. Aļņa galva, vectēva velosipēds, vecmāmiņas augstpapēžu kurpes un pat tualete — tie visi atceras svarīgākos stāstus par mīlestību, kā arī par tolaik valdošo modi un paražām… Šie vecie krāmi, kas atstāti „augšā” un nevienam vairs nav vajadzīgi, dusmojas un smejas, joko un dalās ar sakāmvārdiem, aicinot aizdomāties: vai viss, ko mēs nezinām vai nesaprotam, patiešām ir, kā to saka izrādes varone, „tik garlaicīgs”? Izrādi veido jauna, ambicioza un humoristiska mākslinieku komanda, kuru „Lėlė” teātra skatītāji jau labi pazīst. Režisors Šarūnas Datenis un scenogrāfs Antanas Dubra veiksmīgi sadarbojas kopš savas pirmās izrādes „Gaidelis pinigautojas”, kas ieguva Zelta skatuves krustu. Komponists Vytautas Leistrumas viņiem pievienojās izrādē „Čia buvo / čia nėra”, bet vēlāk, iestudējot „Pinokis”, komandai pievienojās dramaturģe Teklė Kavtaradzė. „Agrāk telefonu lietoja desmit gadus, bet tagad — ne ilgāk par diviem; agrāk cilvēki ar vienu automašīnu brauca piecdesmit gadus, bet tagad paveicas, ja tā kalpo desmit. Mēs esam pieraduši kaut ko izmest, tiklīdz esam to lietojuši, turpretī agrāk priekšmetiem bija savi stāsti — svarīgi un interesanti. Lai tie nenogrimtu aizmirstībā, mums tie jāzina, gluži kā vecmāmiņas senās receptes,” stāsta režisors Š. Datenis, iepazīstinot ar izrādes ieceri. „Mūsu izrāde vēsta maģisku stāstu par priekšmetiem, kas sāk runāt bēniņos: meitene kopā ar vecākiem atbrauc uz ciemu, pēkšņi saprot, ka te nav interneta, un pēc strīda ar vecākiem, jo ciemā nav nekā cita, ko darīt, dodas augšā sakopt bēniņus. Tur visdažādākie priekšmeti atdzīvojas un sāk viņai stāstīt savus stāstus…”