Dzelzs un sudrabs

“Es vienmēr domāju, ka man nepatīk dzeja, ka es to nesaprotu,” saka aktieris Rolands Kazlas. “Es devu priekšroku prozai, filozofiem un dramaturgiem, bet uz dzejniekiem un viņu dzejoļiem raudzījos ar aizdomām. Taču patiesībā es gaidīju un meklēju dzeju, kas man būtu tuva. Varbūt tā jāmeklē tāpat kā Mīlestība, tāpat kā mīļotais cilvēks, un dzejnieks jāmeklē kā dvēseles brālis. Kāds, kas ir tāds pats kā tu, tomēr atšķirīgs: jūtīgāks, atvērtāks, smalkāks, mīlošāks un savādi starojošs. Kad atklāju Vlada Šimkusa dzeju, es atradu to, ko biju gaidījis un pēc kā slepus ilgojies.”

Dzejnieks, tulkotājs un redaktors Vlads Šimkus dzimis Kelmes rajonā, bet lielāko dzīves daļu kopš studijām Viļņas Universitātē pavadījis Viļņā. Viņš joprojām ir viena no mīklainākajām personībām lietuviešu literatūrā. Savus darbus viņš sāka publicēt vēl skolas laikā. 24 gadu vecumā izdeva pirmo dzejas grāmatu *Skaistākā sekunde*, kam dažus gadus vēlāk sekoja krājums *Krasta kontūras* (1963). Viņa 1968. gada dzejas krājums *Dzelzs un sudrabs* bija nozīmīgs pagrieziena punkts ne tikai dzejnieka dzīvē, bet arī lietuviešu dzejā kopumā. Tāpat arī ceturtais krājums *Bēgošās bites* (1973), kas pārsteidza kolēģus un literatūras kritiķus ar radikālu pavērsienu ironiskas balss virzienā un sāpīgi skaidru daudzu iesakņojušos kultūras mītu atmaskošanu. Tas bija Vlada Šimkusa pēdējais oriģināldzejas krājums; izlase *Nāc lejā, debess, uz zemi* tika izdota 1982. gadā.

Kā rakstīja literatūrzinātniece profesore Viktorija Daujotīte, kura konsultēja izrādes veidotājus, pēc tam, kad V. Šimkus ar savu izcilāko krājumu *Dzelzs un sudrabs* (1968) bija ieņēmis vadošu vietu tālaika lietuviešu dzejā, viņš “gandrīz neizprotami atkāpās zemtekstā, klusumā un pārstāja rakstīt dzejoļus. Palika tikai tulkotājs — augstākās raudzes profesionālis — un tikpat izcils redaktors.” Dzejnieks strādāja žurnālu un izdevumu *Jaunimo gretos*, *Literatūra ir menas*, *Švyturys*, *Pergalė* un *Metai* redakcijās. Viņš tulkoja A. Mickeviča, A. Vozņesenska, A. Puškina, B. Brehta, S. Vereša, A. Čaka, H. Heines, F. Garsijas Lorkas, F. Šillera, J. V. Gētes un citu dzejnieku darbus. Viņš tulkoja arī lugas, mūziklus, kā arī operu un operetu libretus Lietuvas teātriem, taču oriģināldzeju vairs nekad nerakstīja.

Pēc V. Daujotītes teiktā, Vlads Šimkus izpelnījās neparasti lielu kolēģu dzejnieku un kritiķu uzmanību, kuri nojauta viņa talanta mērogu. Tomēr, kad cilvēki viņam jautāja, kāpēc viņš vairs neraksta un kāpēc klusē, viņš vienkārši atbildēja: “Es neesmu gluži klusējis; es daudz tulkoju, un arī tā ir jaunrade. Vai arī: es noguru rakstīt tā, kā rakstīju, un vairs nezinu, kā rakstīt citādi… Dažreiz — ar sāpīgu ironiju: es sapratu, ka man nav talanta… Talantīgi cilvēki raksta viegli, bet man tas nāk tik grūti, es pat skaitu…”

Tomēr Vlada Šimkusa dzeja, kas saglabājusies četros krājumos, kopā ar tās tēlainību un tās radītāja portretu — šo gaistošo “vielu”, kas piesaista lasītāju, uzrunā viņu un, ja viss izdodas, veido viņu, — pārvarēja vairāku desmitgažu plaisu un kļuva par ierosmi un saturu izrādei, uz kuru Rolands Kazlas šodien aicina skatītājus. Kā saka izrādes *Dzelzs un sudrabs* autors, tai jābūt “atklātai sarunai”.