Es šodien – Hamlets

“Centīšos būt ļoti īss. Šodien ir sliktākā diena manā dzīvē. Šodien es jūtos tukšs. Šodien es neesmu es pats... Šodien es esmu Hamlets. Un, starp citu, es... eksistēju.” Būt vai nebūt? Un, ja būt, tad kā? Iestudējums uzdod tos pašus hamletiskos jautājumus, taču uz V. Šekspīra slaveno lugu raugās jauna cilvēka acīm. Kā turpināt, kad esi apjucis un nodots, kad esi zaudējis uzticēšanos pašiem tuvākajiem cilvēkiem? Pirmizrāde: 2022-03-03

“Hamlets”

Pirmoreiz “Hamletu” noskatījos 12. klasē, Kauņas Nacionālā drāmas teātra skatuvē, aizsaulē aizgājušā režisora Eimunta Nekrošus iestudējumā. Spilgtākais iespaids bija Hamlets, kuru atveidoja tolaik ārkārtīgi populārais mūziķis Andrius Mamontovas un kurš no sākuma līdz beigām izdzīvoja ģimenes traģēdiju pasaules centrā, kas šķita veidota Baltijas un vikingu estētikas ietekmē. “Hamlets” man palika atmiņā kā neiedomājami traģisks stāsts par jauna, talantīga radoša cilvēka neprātīgu pašiznīcināšanos. Leģendāra eposa mēroga vēstījums nākamajām paaudzēm — varbūt, lai mēs spētu Hamletu atpazīt sevī? Man šķiet, Hamleti dzimst ne tikai reizi tūkstoš vai simt gados. Viņi parādās mūsu vidū katrā laikmetā, turklāt nebūt ne tik reti.

“Hamlets”

Jau 8. klasē es nopietni nolēmu, ka lasīšu tikai filozofiju un dzeju. Drāmai manā dzīvē nebija īpašas nozīmes līdz brīdim, kad sāku aktiermākslas studijas Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā. Atceros, kā pirmajā kursā kopmītnēs lasīju V. Šekspīra lugas un sadalīju lomas starp kursabiedriem, jo tā vienkārši bija ātrāk un vieglāk. Un interesantāk. Reiz, kad man bija jāizvēlas starp Hamletu un Ofēliju, es izvēlējos pēdējo. Klausoties, kā talantīgs kursabiedrs ar tādu pārliecību lasa Hamleta rindas, es “pazaudēju” Ofēliju. Noslēpumainais Hamlets kļuva par ļoti atpazīstamu, taustāmu cilvēku. Un aina ar viņa māti, karalieni Ģertrūdi, man palika vispatiesākā, sāpīgākā un tuvākā — kā sava veida polaroīdfotogrāfija, kurā iemūžināta visa situācija. Toreiz “Hamlets” man palika atmiņā kā neticami skumjš, bet ļoti skaists darbs.

“Hamlets” atkal

Oskara Koršunova “Hamlets” — racionāls, loģisks un inteliģents, taču arī diezgan auksts un nežēlīgs, iespējams, skalpeļa precizitātē — man personīgi bija nepatīkams garīgs satricinājums. Klavieru vāks aizcērtas pār maniem pirkstiem. Piespiedu pamošanās no sapņainā ceļojuma, ko aizrāvušas mežonīgas idejas, no “hamletiska” ceļojuma. Un es par to esmu pateicīgs. Jo kā gan citādi novērtēt, kam tici, ko apliecini no visas sirds? Mani nav tik viegli pārliecināt vai pierunāt. Varbūt man šī pieredze bija vajadzīga, lai savā veidā “pamostos” un vēlreiz pārbaudītu sevi.

“Ofēlija”

2012. gadā es uzrakstīju lugu “Es, tu un Ofēlija”. Iedvesmas avots nebija jautājums “Būt vai nebūt?”, bet gan doma: “Mēs zinām, kas esam, bet nezinām, par ko varam kļūt.” Toreiz vairums cilvēku man jautāja: nu, cik daudz tevī ir aktiera un cik — režisora? Neslēpšu: iestudējums un tā tēma man bija ļoti personiski. Radošā ziņkāre, kas mani pastāvīgi pavadīja, — saprast šīs domas nozīmi vismaz pašam sev — mani aizveda pie iestudējuma...