PMT viesizrādes – Klaipēdas Valsts muzikālais teātris | Monoopera PRIMA DONNA

KLAIPĒDAS VALSTS MUZIKĀLĀ TEĀTRA viesizrāde
Monoopera PRIMA DONNA
Soliste: Rita Petrauskaitė
Muzikālais vadītājs un diriģents: Vytautas Valys
Klaipēdas Valsts muzikālā teātra orķestra kameransamblis:
Aidas Strimaitis (pirmā vijole)
Beatričė Raulušaitienė (otrā vijole)
Ieva Noreikienė (alts)
Ignas Bazaras (čells)
Serhii Dikariev (kontrabass)
Olha Hryhoryeva (taustiņinstrumenti)

PRIMA DONNA ir neparasta monoopera, kurā teātris un opera saplūst intīmā stāstā par cilvēka iekšējo balsi, izvēlēm un emocionālo drosmi. Cenšoties pārsniegt parastas muzikālas izrādes robežas un palīdzēt skatītājiem nonākt pie dziļākas izpratnes, iestudējums nesākas uz skatuves — tas sākas ģērbtuvē, kur soliste sastopas nevis ar skatītāju skatieniem, bet pati ar sevi. Atšķirībā no tradicionāla koncerta, šeit skatītāji kļūst par klusu sienu, kas ļauj sadzirdēt to, kas dzimst sirdī un caur balsi top par mūziku. Šī solistes un klusuma saruna ir aicinājums uz dziļāku un patiesāku sastapšanos ar sevi.

Iestudējumam nav skaidri noteikta sižeta, taču tas atklājas caur septiņiem dažādiem tēliem — operu varonēm, kuru balsis veido solistes iekšējo dialogu. Džudita ir drosmes un kaisles balss, kas jautā: „Vai tu uzdrīkstētos izvēlēties kaisli, ja neviens neaplaudētu?” Esmeralda iemieso brīvības garu un aicina kustēties, nebaidoties būt pašiem. Laureta māca bez vainas izjūtas un ierobežojumiem pateikt: „Es gribu.” Museta ir rotaļīgs tēls, kas uzdod jautājumu: vai ir iespējams būt pamanītai, bet neizlikties? Kleopatra ir gribas un pašcieņas balss, kas saka: „Nepierādi sevi. Esi.” Margarita liek aizdomāties, cik ļoti vainas izjūta mūs ierobežo un kā no tās atbrīvoties. Undīne, visdziļākā no viņām visām, aicina ienirt sevī — pat ja ūdens ir auksts.

Iestudējuma pamatā ir baroka un romantisma laikmeta, kā arī 20. gadsimta klasiskās mūzikas darbi — no Hendeļa un Lēhāra līdz Pučīni un Dvoržākam —, taču to apvienojums nav tikai estētisks, bet arī filozofisks: katra melodija iezīmē soli solistes pasaulē. Mūzika kļūst ne tikai par dzirdes pieredzi, bet arī par telpu iekšējām pārmaiņām. Caur monologiem, dziesmām un klusuma brīžiem soliste ceļo no izjūtām uz izpratni: Kas paliek, kad esi notīrījusi grimu? Kas runā, kad loma ir zudusi? Vai balss, kurā runājam, patiešām ir mūsu pašu, vai arī to nosaka kāds cits?

„Prima Donna” nav tikai iestudējums, mūzika vai vokālās virtuozitātes demonstrējums. Pirmām kārtām tā ir intīma sastapšanās ar sevi un aicinājums sadzirdēt to, ko bieži nomāc troksnis, lomas un ikdienas balsis.