Pēc Gustava Flobēra romāna “Bovarī kundze”

No angļu valodas adaptējusi Agnė PULOKAITĖ

“Viņa gribēja dēlu; (...) viņa būtu nosaukusi viņu par Žoržu, un doma par zēna laišanu pasaulē bija kā ilgi gaidīta atriebība par visu bezspēcību, ko viņa bija piedzīvojusi agrākajā dzīvē. Vīrietis vismaz ir brīvs (...) Viņa dzemdēja svētdien ap sešiem no rīta, saulei lecot. ‘Tā ir meitene!’ teica Šarls.”

Viens no iemesliem, kāpēc Gustava Flobēra romāns “Bovarī kundze” joprojām ir tik aktuāls, ir tas, ka galvenās varones Emmas vēlmes nav gluži viņas pašas. Tās izriet no patriarhālās iztēles, kas piešķir vārdus tam, kā viņa izprot mīlestību, laimi, skaistumu un pašpiepildījumu. Tas, kas šķiet dziļi personisks, patiesībā jau sen pirms viņa to nosauc par savu it kā personisko izvēli ir veidojies sociālo gaidu ietekmē. Mūsdienās šo procesu var raksturot kā sociālu algoritmu — kultūras vēstījumu, tēlu un normu tīklu, kas nemanāmi ietekmē visas mūsu tieksmes un fantāzijas. Mūsdienu sociālo tīklu plūsmas un ieteikumu sistēmas darbojas līdzīgi romantiskajiem romāniem, ko lasa Emma. Tās nemitīgi piedāvā kaisles, panākumu un laimes modeļus, mācot mums ne tikai to, ko vēlēties, bet arī to, kā vēlēties. Emmas traģēdija nav pārmērīgās vēlmēs, bet gan tiekšanās pēc viņai uzspiestiem ideāliem. Šajā ziņā viņa nav izņēmums, bet gan pārsteidzoši mūsdienīga personība, kas atrodas starp individuālās brīvības solījumu un neredzamajiem spēkiem, kuri veido viņas vēlmes.

Olivers Frljičs, viens no ievērojamākajiem Eiropas režisoriem, kuru bieži dēvē par teātra provokatoru, iepriekš Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī iestudēja “Metamorfozi” pēc Franča Kafkas darba motīviem. Tagad viņš piedāvā jaunu adaptāciju un jaunu darbu pēc Gustava Flobēra romāna “Bovarī kundze”. Pēc režisora domām, Emmas bojāeja šajā darbā nav ne morāla neveiksme, ne upura liktenis. Tā izriet no pretrunas, kas ir pašā eksistences pamatā: galvenā varone tiek mudināta vēlēties brīvību, romantiku un pašpiepildījumu, taču sabiedrība, kas šīs vēlmes rada, piedāvā maz iespēju tās īstenot. Emmas cīņa norisinās starp to, ko viņai mācīja vēlēties, un to, par ko pasaule viņai ļauj kļūt.

“Šis iestudējums nevis tiesā Emmu, bet pēta mehānismus, kas viņu veido. Tas pievēršas “Bovarī kundzei” ne tikai kā stāstam par vienas sievietes nepiepildītību, bet arī kā pētījumam par sociālajiem spēkiem, kas veido mūsu vēlmes. Emmas liktenis atklāj, kā identitāti, fantāzijas un ambīcijas veido stāsti, ko esam mantojuši vēl pirms apzināmies tos kā savējos. Vēl viens iemesls, kāpēc šis darbs šķiet tik mūsdienīgs, ir tas, ka mēs nekad īsti nezinām, kura balsi dzirdam. Dažkārt šķiet, ka teikums pieder stāstītājam, bet tad pēkšņi izskan kā Emmas doma, sabiedrības klišeja vai pat mūsu pašu kā lasītāju spriedums. Flobērs nemitīgi dzēš šīs robežas, apgrūtinot novērojuma nošķiršanu no vēlmes, ironijas — no sirsnības, bet kritikas — no identificēšanās. Tā vietā, lai pateiktu, ko domāt par Emmu, romāns ievilina mūs valodā, kas viņu veido,” saka ada.