Pēc Gistava Flobēra romāna “Bovarī kundze”

No angļu valodas adaptējusi Agnė PULOKAITĖ

“Viņa gribēja dēlu; (...) būtu nosaukusi viņu par Žoržu, un doma par zēna dzemdēšanu bija kā ilgi gaidīta atriebība par visu bezspēcību iepriekšējā dzīvē. Vīrietis vismaz ir brīvs (...) Viņa dzemdēja kādā svētdienā ap sešiem no rīta, saulei austot. “Tā ir meitene!” teica Šarls.”

Viens no iemesliem, kāpēc Gistava Flobēra romāns “Bovarī kundze” joprojām ir tik aktuāls, ir tas, ka tā galvenās varones Emmas vēlmes nav gluži viņas pašas. Tās izriet no patriarhālās iztēles, kas veido viņas izpratni par mīlestību, laimi, skaistumu un pašpiepildījumu. Tas, kas šķiet dziļi personisks, patiesībā ir veidojies no sociālajām gaidām jau ilgi pirms tiek nosaukts par viņas it kā personisko izvēli. Mūsdienās šo procesu var raksturot kā sociālu algoritmu — kultūras naratīvu, tēlu un normu tīklu, kas nemanāmi veido mūsu visu centienus un fantāzijas. Mūsdienu sociālo mediju plūsmas un ieteikumu sistēmas darbojas līdzīgi romantiskajiem romāniem, ko lasa Emma. Tās nemitīgi piedāvā kaisles, panākumu un laimes modeļus, mācot mums ne tikai to, ko vēlēties, bet arī to, kā vēlēties. Emmas traģēdija nav pārmērīgās vēlmēs, bet gan tiekšanās pēc ideāliem, kas viņai uzspiesti. Šajā ziņā viņa nav izņēmums, bet gan spilgti mūsdienīgs tēls, kas nonācis starp individuālās brīvības solījumu un neredzamajiem spēkiem, kuri veido viņas vēlmes.

Olivers Frljičs, viens no ievērojamākajiem Eiropas režisoriem, kuru kritiķi bieži dēvē par teātra provokatoru, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī iestudēja izrādi “Metamorfoze”, kas balstīta Franča Kafkas darbā. Tagad viņš piedāvā jaunu adaptāciju un jaunu darbu pēc Gistava Flobēra romāna “Bovarī kundze”. Pēc režisora domām, Emmas bojāeja romānā nav ne morāla neveiksme, ne upura liktenis. Tā izriet no pretrunas pašā eksistences pamatā: varone tiek mudināta vēlēties brīvību, romantiku un pašpiepildījumu, taču tā pati sabiedrība, kas šīs vēlmes rada, piedāvā pavisam maz iespēju tās īstenot. Emmas cīņa ir starp to, ko viņai mācīja vēlēties, un to, par ko pasaule viņai ļauj kļūt.

“Tā vietā, lai nosodītu Emmu, šī izrāde pēta mehānismus, kas viņu veido. Tā raugās uz “Bovarī kundzi” ne tikai kā uz stāstu par vienas sievietes nepiepildīto dzīvi, bet arī kā uz pētījumu par sociālajiem spēkiem, kas veido mūsu vēlmes. Emmas liktenis atklāj, kā identitāti, fantāzijas un ambīcijas veido stāsti, ko pārmantojam, pirms sākam tos uzskatīt par savējiem. Vēl viens iemesls, kāpēc šis darbs šķiet tik mūsdienīgs, ir tas, ka mēs nekad īsti nezinām, kura balsi dzirdam. Dažkārt šķiet, ka teikums pieder stāstītājam, bet tad pēkšņi tas izskan kā Emmas doma, sociāla klišeja vai pat mūsu pašu, lasītāju, spriedums. Flobērs nemitīgi nojauc šīs robežas, apgrūtinot novērojuma nošķiršanu no vēlmes, ironijas — no sirsnības, bet kritikas — no identificēšanās. Tā vietā, lai pateiktu, ko domāt par Emmu, romāns ievilina mūs valodā, kas viņu veido,” saka Ada.