Keita Atvela: Lielie dati

No angļu valodas tulkojis Ignas BEITSAS.

Datu pasaulē, kurā ikviens mūsu solis var tikt reģistrēts, saglabāts un analizēts, vai mums joprojām ir tiesības tikt aizmirstiem? No kā mēs būtu gatavi atteikties apmaiņā pret drošību, kontroli un brīvību no tehnoloģijām?

Iedvesmojoties no britu dramaturģes Keitas Atvelas lugas *Big Data*, režisors Augustas Gornatkevičius aicina aizdomāties par mūsdienīgu faustiskā mīta versiju. Šeit līgums ar velnu iegūst jaunu veidolu: Mefistofeļa vietā stājas masu mediji, tirgus un algoritmi, bet cilvēki kļūst ne tikai par tehnoloģiju lietotājiem, bet arī par izejmateriālu — viņu personas dati tiek pastāvīgi vākti, analizēti un pārdoti uzņēmumiem.

Izrādes centrā ir viena no daudzajām ģimenēm: brālis un māsa, viņu partneri un vecāki. Viņu dzīvē pakāpeniski ienāk svešinieks M, kurš drīz kļūst par ģimenes draugu un uzticības personu, kurai varoņi var uzticēties un pie kuras vērsties pēc atbalsta un sapratnes. Caur ģimenes attiecībām, jo īpaši attiecībām starp vecākiem un bērniem, luga atklāj dažādu paaudžu pieredzi, grūtības saprast citam citu un centienus saglabāt tuvību strauji mainīgajā realitātē, ko veido digitālās tendences.

Tiesības tikt aizmirstam ir arī viens no darba centrālajiem motīviem: iespēja atlaist pagātni, nosargāt personisko telpu un izvairīties no tā, ka mūs uz visiem laikiem definē mūsu digitālās pēdas.

*Big Data* aicina pārdomāt mūsdienu cilvēka attiecības ar laiku. Datu vākšana un algoritmiskās prognozes arvien dziļāk iekļūst personiskajā telpā, attiecībās un atmiņās, pārvēršot pat pašus intīmākos dzīves pārdzīvojumus izmērāmos, novērojamos datos. Dzīves ritma paātrināšanās izspiež klusumu, rituālus un iespēju vienkārši būt. Digitālajā pasaulē kļūst arvien grūtāk ieklausīties sevī un piedzīvot laiku nevis kā nebeidzamu notikumu virkni, bet kā jēgpilnu klātbūtni kopā ar otru cilvēku. Vai mēs vēl spējam apstāties, atcerēties un izdzīvot šo mirkli, nevis tikai reaģēt uz nebeidzamu ārējo stimulu plūsmu?