Juan Pablo Troncoso. Tramvajs, vārdā Vēlme

Lugu no spāņu valodas tulkojusi Agnė PULOKAITĖ. Režisors, aktieris, aktiermeistarības pasniedzējs un teātra “La Re-sentida” dibinātājs Marco Layera no Čīles Lietuvā veidos savu pirmo iestudējumu. Viņa darbi izrādīti prestižākajos starptautiskajos teātra festivālos, tostarp Aviņonā. Teatro Municipal de Las Condes Jaunā teātra festivālā Marco Layera saņēma balvu par labāko lugu. Viņš saņēmis arī Čīles Universitātes Eugenio Guzman balvu un izvirzīts Čīles Premio Altazor a los Artes Nacionales balvai.

Iestudējuma pamatā ir viņa tautieša Juan Pablo Troncoso luga, un par atspēriena punktu kalpo Tennessee Williams luga “Tramvajs, vārdā Vēlme”. Iestudējums seko galvenajai varonei Blānšai (aktrise Vitalija Mockevičiūtė), kura pēc neveiksmīga dzīves posma vienā no Eiropas lielajām galvaspilsētām atgriežas neizturami smacīgajā Lietuvā. Viņa negribīgi atgriežas no Berlīnes, slēpjot savu māksliniecisko neveiksmi. Viņas progresīvās idejas atduras pret sienu dzimtās pilsētas sastingušajā konservatīvajā vidē, ko iemieso viņas mīļotā māsa (aktrise Dalia Michelevičiūtė), kura nesen apprecējusies ar vīrieti, kas dzīvo kopā ar viņu aprūpes namā (aktieris Algirdas Gradauskas).

Varones ambiciozie sapņi kļūt par slavenu mākslinieci nav piepildījušies. Viņa atgriezusies Austrumeiropā, nevis Rietumeiropā, laika nospiesta, aizkaitināta par savu novecojošo ķermeni un sajūtu, ka nevienam nav vajadzīga. Savukārt viņas meita (aktrise Augustė Ona Šimulynaitė) joprojām veido savus sapņus: viņa vēlas kļūt par slavenu stand-up komiķi. Jaunā sieviete joko par savu ģimeni un māti un pasmejas par valstīm, kas atrodas vēl tālāk uz austrumiem nekā Lietuva.

Šī izteikti ironiskā iestudējuma darbība risinās karstumā smokošā aprūpes namā. Te varoņi sastopas ne tikai ar fizisku spēku izsīkumu un vientulību, bet arī ar iekāri, fantāzijām un maldiem; runas par nesen mirušu aprūpes darbinieku atklāj aprūpes darba skarbo un grūto ikdienu. Karstuma vilnis ir kas vairāk par meteoroloģisku parādību: tas ir emocionāls stāvoklis, sociāls simptoms, neizturama spriedze. Ķermeņi sakarst, atmiņas uzvirmo, noslēpumi sāk izgaist. Ventilatori tik tikko griežas, un sviedri klusi rit pār sejām.

Iestudējums ir gan sāpīga, gan komiska meditācija par solījumiem, kas tā arī nav piepildījušies. Tas pārdomā ģimenes saites, mūsdienu jaunatni un apsēstību ar jauno, aprūpes grūtības un pamešanu. Darbs vēsta par ķermeņiem, kurus mūsdienu pasaule iemācījusies izlietot un aizmirst. Rietumeiropa un Austrumeiropa šeit attēlotas kā divas nogurušas pasaules paliekas — drupas, no kurām nekas jauns vairs neizaugs.