Pēc Gustava Flobēra romāna “Bovarī kundze” motīviem

Pēc Agnės PULOKAITĖ tulkojuma no angļu valodas

“Viņa gribēja dēlu; (...) būtu viņu nosaukusi par Džordžu, un doma par zēna laišanu pasaulē šķita kā sen gaidīta atriebība par visu bezpalīdzību, ko viņa bija piedzīvojusi agrākajā dzīvē. Vīrietis vismaz ir brīvs (...) Viņa dzemdēja kādā svētdienā ap sešiem no rīta, saulei austot. ‘Tā ir meitene!’ teica Šarls.”

Viens no iemesliem, kāpēc Gustava Flobēra romāns *Bovarī kundze* joprojām ir tik aktuāls, ir tas, ka tā galvenās varones Emas vēlmes nav gluži viņas pašas. Tās izriet no patriarhālās iztēles, kas veido viņas priekšstatus par mīlestību, laimi, skaistumu un pašrealizāciju. Tas, kas šķiet dziļi personisks, patiesībā ir sociālo gaidu noteikts jau ilgi pirms viņa to nosauc par savu it kā personisko izvēli. Mūsdienās šo procesu varētu raksturot kā sociālu algoritmu — kultūras naratīvu, tēlu un normu tīklu, kas nemanāmi ietekmē mūsu centienus un fantāzijas. Mūsdienu sociālo mediju plūsmas un ieteikumu sistēmas darbojas līdzīgi romantiskajiem romāniem, ko lasa Ema. Tās nemitīgi piedāvā kaislības, panākumu un laimes paraugus, mācot mums ne tikai to, ko vēlēties, bet arī to, kā vēlēties. Emmas traģēdija nav pārmērīgās vēlmēs, bet gan centienos sasniegt viņai uzspiestus ideālus. Šajā ziņā viņa nav izņēmums, bet gan pārsteidzoši mūsdienīgs tēls, kas iestrēdzis starp individuālās brīvības solījumu un neredzamiem spēkiem, kuri veido viņas vēlmes.

Olivers Frljičs, viens no ievērojamākajiem Eiropas režisoriem, ko kritiķi bieži dēvē par teātra provokatoru, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī radīja darbu *Metamorfoze* pēc Franca Kafkas motīviem. Tagad viņš piedāvā jaunu adaptāciju un jaunu darbu pēc Gustava Flobēra romāna *Bovarī kundze* motīviem. Pēc režisora domām, Emmas bojāeja romānā nav nedz morāla neveiksme, nedz upura liktenis. Tā izriet no pretrunas, kas ir pašā eksistences pamatā: galvenā varone tiek mudināta tiekties pēc brīvības, romantiskas mīlestības un pašrealizācijas, taču sabiedrība, kas šīs vēlmes rada, piedāvā pavisam nedaudz iespēju tās īstenot. Emmas cīņa ir starp to, ko viņai iemācīts vēlēties, un to, par ko pasaule viņai ļauj kļūt.

“Šī izrāde nevis nosoda Emmu, bet pēta mehānismus, kas viņu veido. Tā aplūko *Bovarī kundzi* ne tikai kā stāstu par kādas sievietes nepiepildītību, bet arī kā pētījumu par sociālajiem spēkiem, kas veido mūsu vēlmes. Emmas liktenis atklāj, kā identitāti, fantāzijas un ambīcijas veido stāsti, ko esam mantojuši, pirms vēl apzināmies tos kā savējos. Vēl viens iemesls, kāpēc šis darbs šķiet tik mūsdienīgs, ir tas, ka mēs nekad nevaram būt pilnīgi pārliecināti, kura balsi dzirdam. Dažkārt šķiet, ka teikums pieder stāstītājam, bet tad pēkšņi tas izskan kā Emmas doma, sociāla klišeja vai pat mūsu pašu kā lasītāju spriedums. Flobērs nemitīgi dzēš šīs robežas, apgrūtinot atšķiršanu starp vērojumu un vēlmi, ironiju un patiesumu, kritiku un identificēšanos. Tā vietā, lai pateiktu, ko domāt par Emmu, romāns ievelk mūs valodā, kas viņu veido,” saka Ada.