Pēc Sofokla traģēdijas: Antigone

No sengrieķu valodas tulkojis Antanas DAMBRAUSKAS

Šķiet, vēl nesen dzīvojām laikā, kad domājām, ka esam guvuši mācību no vēstures. Taču šodien mācību grāmatās aprakstītie ļaunākie scenāriji atgriežas īstenībā. Kur meklēt atbildes? Kur lūkoties, kad vēsture — vēl pavisam nesena — mēģina kļūt par mūsu nākotni?

Sofokla traģēdija “Antigone”, kas dzimusi demokrātijas šūpulī — senajā Grieķijā —, atklāj senu vērtību sadursmi, konfliktu starp divām politiskām patiesībām, ko režisore Kamilė Gudmonaitė aplūko no sava skatpunkta.

“Lai gan Eiropa joprojām ir liberālo demokrātiju bloks, mēs redzam pievilkšanos ideoloģiskām alternatīvām. Liberālā kārtība zaudē savu emocionālo nozīmi; mēs redzam vilšanos tajā un pat pašā demokrātijā. Globalizācija tiek uztverta kā drauds, ekonomiskā nevienlīdzība pieaug, tāpēc arvien vairāk cilvēku pievēršas populistiskām labējām partijām, kas piedāvā ‘skaidrus ienaidniekus’ un ‘vienkāršus risinājumus’, pazīstamus eposus un to varoņus, kam nav vajadzīgas garas un ‘neefektīvas’ diskusijas. Tas viss notiek uz ģeopolitiskās krīzes un nemitīgu karu fona. Uzskatu, ka frontes līnija šeit pirmām kārtām nav fiziska robeža, bet gan sadursme starp ideoloģiskiem pasaules izpratnes veidiem. Kā mūsu iestudējumā, arī Sofokla “Antigone” kļūst par frontes līniju starp Eiropas ideoloģijām,” saka režisore.

Luga nostāda konfliktā Antigoni un Kreontu — tēlus, kas pārstāv divus atšķirīgus virzienus. Antigone cīnās par savu pārliecību un brāļa godu, savukārt valdnieks Kreonts pieprasa paklausību likumiem un sabiedrisko kārtību. Traģēdija šķiet aktuālāka nekā jebkad, piedāvājot Eiropas intelektuālu šķērsgriezumu un parādot, kā patiesības meklējumi saduras ar tās konstruēšanu. Taču vai pasaulē, kurā dzirdamas tik daudzas balsis, mēs vēl vispār varam runāt tikai par divām patiesībām?

Pārfrāzējot Boniju Honigu, mūsdienu kultūras, mediju un politikas zinātnes profesori, kura aplūkojusi “Antigoni” no politiskā skatpunkta, senatne nekļūst par tagadni; senatne pastāv attiecībās ar to. Kādas tad šīs attiecības ir šodien? Vai krīzes apstākļos var pastāvēt tāda patiesība — tāda, kādu mēs pazinām agrāk? Un, ja diskusija ir demokrātijas dzinējspēks, kāpēc mums joprojām ir tik grūti sarunāties?