Pēc Sofokla traģēdijas: Antigone

Tulkojis no sengrieķu valodas Antanas DAMBRAUSKAS.

Šķiet, vēl nesen mēs dzīvojām laikā, kad domājām, ka esam guvuši mācību no vēstures. Taču šodien mācību grāmatās aprakstītie ļaunākie scenāriji atkal kļūst par realitāti. Kur meklēt atbildes? Kur raudzīties, kad vēsture — ne tik tāla pagātne — mēģina kļūt par mūsu nākotni?

Dzimusi demokrātijas šūpulī — Senajā Grieķijā —, Sofokla traģēdija “Antigone” atklāj mūžīgu vērtību sadursmi un konfliktu starp divām politiskām patiesībām, kam savu skatienu pievērš režisore Kamilė Gudmonaitė.

“Lai gan Eiropa joprojām ir liberālo demokrātiju bloks, mēs redzam pievilkšanos ideoloģiskām alternatīvām. Liberālā kārtība zaudē savu emocionālo nozīmi; redzam vilšanos tajā un pat pašā demokrātijā. Globalizācija tiek uztverta kā drauds, pieaug ekonomiskā nevienlīdzība, tāpēc arvien vairāk cilvēku pievēršas populistiskām labējām partijām, kas piedāvā ‘skaidrus ienaidniekus’ un ‘vienkāršus risinājumus’ — labi pazīstamus eposus un to varoņus, kuri neprasa garas un ‘neiedarbīgas’ diskusijas. Tas viss norisinās uz ģeopolitiskās krīzes un nemitīgu karu fona. Manuprāt, šeit frontes līnija pirmām kārtām nav fiziska robeža, bet gan sadursme starp ideoloģiskajiem domāšanas veidiem, kas veido pasauli. Tāpat kā mūsu iestudējumā, Sofokla ‘Antigone’ kļūst par frontes līniju starp Eiropas ideoloģijām,” saka režisore.

Iestudējumā konfliktā nonāk Antigone un Kreonts — divi tēli, kas pārstāv atšķirīgus virzienus. Antigone cīnās par savu pārliecību un brāļa godu, savukārt valdnieks Kreonts pieprasa ievērot likumus un sabiedrisko kārtību. Traģēdija šķiet aktuālāka nekā jebkad agrāk, atklājot Eiropas intelektuālo šķērsgriezumu un parādot, kā patiesības meklējumi sastopas ar tās konstruēšanu. Bet vai mūsu daudzbalsīgajā pasaulē joprojām varam runāt tikai par divām patiesībām?

Pārfrāzējot Boniju Honigu, mūsdienu kultūras, mediju un politikas zinātnes profesori, kura aplūkojusi “Antigoni” no politiskā skatpunkta: senatne nekļūst par tagadni; senatne pastāv attiecībās ar to. Kādas tad šīs attiecības ir šodien? Vai krīzes laikā var pastāvēt tāda patiesība, kādu to pazinām agrāk? Un visbeidzot — ja diskusija ir demokrātijas dzinējspēks, kāpēc mums joprojām ir tik grūti sarunāties?