Eglė Švedkauskaitė: FOSSILIA

Iedvesmojoties no Dalias Grinkevičiūtės darba *Lietuvieši pie Laptevu jūras*, dēlam, kurš studē kino mākslu ārzemēs, tiek uzdots izveidot dokumentālu portretu. Nedaudz šaubīdamies, viņš par tā varoņiem izvēlas savu ģimeni: māti, tēvu un māsu. Atgriežoties dzimtajā Kauņā, viņu gaida īsts dārgums: muzeja darbinieks aicina ģimeni apskatīt manuskriptu, kurā apkopotas viņa tēva tantes atmiņas par izsūtījumu Sibīrijā un kas nesen atrasts vecvecāku mājas dārzā. Jaunais vīrietis pamazām sāk pētīt ne tikai manuskriptu, kas piecdesmit gadus gulējis zem zemes, bet arī savas ģimenes pagātni un izprast, kā tā ietekmē ģimenes attiecības mūsdienās.

Lai gan E. Švedkauskaitė lugas varoņiem radījusi izdomātu ģimeni, viņa izmanto arī reālus notikumus: 1991. gadā Žaliakalnā, Kauņā, Perkūno prospektā 60, nejauši tika atrasta zemē ierakta burka. Tajā bija vaļējas lapas ar Dalias Grinkevičiūtės atmiņām par Sibīriju. Manuskripts tika uzskatīts par pazudušu, jo pati Grinkevičiūtė pirms vairākām desmitgadēm bija mēģinājusi to atrast, bet nesekmīgi. Dalias Grinkevičiūtės darbs ir ne tikai viens no aizkustinošākajiem lietuviešu literatūras darbiem un daļa no skolu mācību programmas, bet ir arī tulkots piecpadsmit valodās. Tas ir izcils mākslas darbs par cilvēka gara saglabāšanu necilvēcīgos apstākļos jeb, autores pašas vārdiem, “piemineklis Ziemeļu upuriem”.

“Lugu nosaucu par *Fossilia*, domājot par visu, kas darba gaitā tiek izrakts — ne tikai burku ar manuskriptu, bet arī varoņu jūtām un domām. Šajā lugā cenšamies atainot jaunieša vajadzību iztaujāt vecākus par ģimenes vēsturi un izzināt vecākās paaudzes pieredzi. Uz skatuves notiekošo virza jauns mākslinieks, kas pārstāv tā dēvēto terapeitisko paaudzi, kura vēlas visu izrunāt, ‘atrisināt’ attiecības un rast drošības sajūtu, ko sniedz zināšanas. Droši vien ir gluži dabiski, ka mēs, kas uzauguši atklātas dalīšanās, demokrātijas un tehnoloģiju pasaulē, uzdodam jautājumus, taču jautājumi par pagātni un mēģinājumi to izvērtēt bieži pāraug konfrontācijā. Attiecības ar vecākiem šajā lugā ir ļoti svarīgas. Svarīgi ir arī tas, lai jaunieši interesētos par izsūtījumu — nevis kā par muzeja eksponātu, bet tāpēc, ka viņi vēlas saprast, kā paši rīkotos šādā situācijā un vai spētu izdzīvot,” saka lugas režisore un dramaturģe Eglė Švedkauskaitė.

Lugu finansē Lietuvas Republikas Kultūras ministrija. Tā ir daļa no Lietuvas Republikas Kultūras ministrijas programmas “Kultūras pase”.