Juan Pablo Troncoso: Vēlmes

No spāņu valodas tulkojusi Agnė PULOKAITĖ.

Čīles režisors, aktieris, aktiermeistarības pedagogs un teātra trupas “La Re-sentida” dibinātājs Marco Layera Lietuvā iestudēs savu pirmo izrādi. Viņa darbi rādīti pasaules ievērojamākajos starptautiskajos teātra festivālos, tostarp Aviņonas festivālā. Jauno teātra festivālā Teatro Municipal de Las Condes Marco Layera saņēma balvu par labāko lugu. Viņš saņēmis arī Čīles Universitātes Eugenio Guzmán balvu un ticis nominēts Čīles Nacionālās mākslas balvai Premio Altazor a los Artes Nacionales.

Izrāde, kas balstīta viņa tautieša, čīliešu dramaturga Huana Pablo Troncoso lugā un iedvesmota no Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvaja”, vēsta par galveno varoni Blanšu (Vitalija Mockevičiūtė), kura pēc neveiksmīgas dzīves vienā no Eiropas lielajām galvaspilsētām atgriežas neciešami sutīgajā Lietuvā. Viņa negribīgi atgriežas no Berlīnes, slēpjot savu māksliniecisko neveiksmi. Viņas progresīvās idejas sastopas ar sienu dzimtās pilsētas sastingušajā konservatīvajā vidē, ko iemieso viņas mīļotā māsa (Dalia Michelevičiūtė), kura nesen apprecējusies ar vīrieti, kas dzīvo kopā ar viņu aprūpes namā (Algirdas Gradauskas).

Varones ambiciozie sapņi kļūt par slavenu mākslinieci nav piepildījušies. Viņa ir atgriezusies Austrumeiropā, nevis Rietumeiropā; laiks viņu nospiež, novecojošais ķermenis kaitina, un viņa jūtas nevienam nevajadzīga. Tikmēr viņas meita (Augustė Ona Šimulynaitė) vēl tikai veido savus sapņus: viņa vēlas kļūt par slavenu stand-up komiķi. Jaunā sieviete joko par savu ģimeni un māti un izsmej valstis, kas atrodas vēl tālāk uz austrumiem nekā Lietuva.

Šīs ironijas pilnās izrādes darbība risinās no karstuma smacējošā aprūpes namā. Šeit varoņi sastopas ne tikai ar fizisko spēku izsīkumu un vientulību, bet arī ar vēlmēm, fantāzijām un maldiem. Runas par nesen mirušu veselības aprūpes darbinieku atklāj aprūpes darba skarbo un smago realitāti. Karstuma vilnis ir kas vairāk par meteoroloģisku parādību: tas ir emocionāls stāvoklis, sociāls simptoms, neciešama spriedze. Ķermeņi sakarst, atmiņas uzliesmo, noslēpumi sāk izgarot. Ventilatori tik tikko griežas, kamēr sviedri klusi tek pār sejām.

Izrāde ir gan sāpīga, gan komiska meditācija par solījumiem, kas tā arī nav piepildījušies. Tā vēsta par ģimenes saitēm, mūsdienu apsēstību ar jaunību un novitāti, aprūpes grūtībām un nevērību. Darbs runā par ķermeņiem, kurus mūsdienu pasaule ir iemācījusies izmantot un aizmirst. Rietumeiropa un Austrumeiropa šeit attēlotas kā divas iztukšotas pasaules paliekas — drupas, no kurām nekas jauns neizaugs.