Kazys Binkis: Atžalynas

Kazija Binkisa 1938. gadā sarakstītā *Atžalynas* centrā ir jauns vīrietis, kurš tiek apsūdzēts noziegumā, ko nav izdarījis. Pat tad, kad viņu nicina, viņš nenoliedz savas vērtības un turpina ticēt dzīvei un citiem cilvēkiem. Tā ir dzīva, aizraujoša drāma, ko caurstrāvo starpkaru Lietuvas optimisms un gatavība nest upurus — vērtības, kuru mūsdienās tik ļoti trūkst. Režisora Jonasa Vaitkusa vārdiem, šis darbs varētu kļūt par pavasara lietu mūsdienu teātrī, kas novērsies no pamatvērtībām un tiecas uz iznīcību un noliegumu. Režisors izrādē aicinājis piedalīties ne tikai pieredzējušus aktierus, bet arī studentus no Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas aktiermākslas kursa, kuru viņš vada. Šādas aizrautīgas radošās komandas interpretācijā *Atžalynas* ir lieliska iespēja no jauna atklāt klasisko lietuviešu dramaturģiju.

“Rakstot šo lugu, es zināmā mērā apmānīju teātri tādā ziņā, ka luga izrādījās domāta jauniešiem — ļoti plašai vecuma grupai, aptuveni no 12 līdz 60 gadiem un vēl vecākiem.” (Kazys Binkis)

Režisors Jonas Vaitkus:

“Mūsdienās ir iemesls atgriezties pie dažām lietām, kurās saglabājies vērtību gars. No mūsu skatpunkta tās var šķist vienkāršas, pārlieku sirsnīgas, primitīvi sentimentālas, tomēr aiz šajā darbā izteiktajiem vārdiem slēpjas zināms starojums. Es vēlos atgriezties pie *Atžalynas* tīrības. Taču šajā materiālā ir arī iznīcinošs elements. Šajā lugā tas skarts tikai ļoti smalki, tomēr tā parāda, kā “virzās uz priekšu” progress un pretprogress — tehniskais progress un garīgais pretprogress; tieši to mēs redzam tagad. Šīs “šķēres” rāda, ka destruktivitātes mājieni ir tik ļoti uzplaukuši, ka *Atžalynas* mūsdienās uz skatuves var būt kā pavasara lietus.

“Šajā iestudējumā es tiecos pēc dokumentāla reālisma un no aktieriem — pēc iekšējas izjūtas. Ir svarīgi, lai viņiem būtu skaidra pārliecība, pasaules izjūta un spēja dziļi un nopietni ieskatīties cilvēkā — nevis sarežģītā, sakropļotā, izklaidētā, satriektā cilvēkā, kurš nespēj sevi saprast un dzīvo pēc instinktiem naudas un emocionālu kaislību varā, bet gan cilvēkā, kuram ir cerība un nākotne un kurš tic, ka cilvēka dzīvība ir vislielākā vērtība. Tikai tad, raugoties uz dzīvi no dzimšanas līdz pēdējam elpas vilcienam, sāc saprast, cik vēlu — cik ļoti vēlu — cilvēki to visu aptver: viņi baidās dzīvot, just un uzņemties atbildību par savu dzīvi. Lasot šo skaidro “poēmu”, kas ir *Atžalynas*, es saprotu, ka tas ir nepieciešams gan mums, gan cilvēkiem, kuri strādā pie šī iestudējuma.”