Pēc Gustava Flobēra romāna “Bovarī kundze”

Adaptāciju no angļu valodas tulkojusi Agnė PULOKAITĖ

“Viņa gribēja dēlu; (...) būtu nosaukusi viņu par Džordžu, un doma par zēna laišanu pasaulē šķita kā sen gaidīta atriebība par visu bezspēcību, ko viņa bija piedzīvojusi agrākajā dzīvē. Vīrietis vismaz ir brīvs (...) Viņa dzemdēja kādā svētdienā ap sešiem no rīta, saulei austot. ‘Tā ir meitene!’ sacīja Šarls.”

Viens no iemesliem, kāpēc Gustava Flobēra romāns “Bovarī kundze” joprojām ir tik aktuāls, ir tas, ka galvenās varones Emmas vēlmes nav gluži pašas viņas. Tās izriet no patriarhālas iztēles, kas veido viņas priekšstatus par mīlestību, laimi, skaistumu un pašpiepildījumu. Tas, kas šķiet dziļi personisks, patiesībā ir sociālo gaidu veidots jau ilgi pirms viņa to nosauc par savu it kā personisko izvēli. Mūsdienās šo procesu varētu raksturot kā sociālo algoritmu — kultūras naratīvu, tēlu un normu tīklu, kas nemanāmi ietekmē mūsu centienus un fantāzijas.

Mūsdienu sociālo mediju plūsmas un ieteikumu sistēmas darbojas līdzīgi romantiskajiem romāniem, ko lasa Emma. Tās nemitīgi piedāvā kaisles, panākumu un laimes modeļus, mācot mums ne tikai to, ko vēlēties, bet arī to, kā to vēlēties. Emmas traģēdija nav pārmērīgās vēlmēs, bet gan tiekšanās pēc ideāliem, kas viņai uzspiesti. Šajā ziņā viņa nav izņēmums, bet gan pārsteidzoši mūsdienīga personība, kas nonākusi starp individuālās brīvības solījumu un neredzamajiem spēkiem, kuri veido viņas vēlmes.

Olivers Frljičs, viens no ievērojamākajiem Eiropas režisoriem, ko kritiķi bieži dēvē par teātra provokatoru, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī iestudēja “Metamorfozi”, kas balstīta Franča Kafkas darbā. Tagad viņš piedāvā jaunu adaptāciju un jaunu darbu, kas balstīts Gustava Flobēra romānā “Bovarī kundze”.

Pēc režisora domām, Emmas sabrukums romānā nav ne morāla neveiksme, ne upura liktenis. Tas izriet no pretrunas, kas ir pašā eksistences pamatā: viņa tiek mudināta vēlēties brīvību, romantiku un pašpiepildījumu, taču sabiedrība, kas šīs vēlmes rada, piedāvā maz iespēju tās īstenot. Emmas cīņa risinās starp to, ko viņai mācīts vēlēties, un to, par ko pasaule ļauj viņai kļūt.

“Šis iestudējums nevis nosoda Emmu, bet pēta mehānismus, kas viņu veido. Tas pievēršas “Bovarī kundzei” ne tikai kā stāstam par vienas sievietes nepiepildīto dzīvi, bet arī kā sabiedrisko spēku izpētei, kas veido mūsu vēlmes. Emmas liktenis atklāj, kā identitāti, fantāzijas un ambīcijas veido stāsti, ko esam pārmantojuši, vēl pirms apzināmies tos kā savējos.

“Vēl viens iemesls, kāpēc šis darbs šķiet tik mūsdienīgs, ir tas, ka mēs nekad līdz galam nezinām, kura balsi dzirdam. Reizēm šķiet, ka teikums pieder stāstītājam, bet tad pēkšņi tas izskan kā Emmas doma, sociāla klišeja vai pat mūsu pašu, lasītāju, spriedums. Flobērs nemitīgi nojauc šīs robežas, apgrūtinot atšķiršanu starp vērojumu un vēlmi, ironiju un patiesumu, kritiku un identificēšanos. Tā vietā, lai pateiktu, ko domāt par Emmu, romāns ievelk mūs valodā, kas viņu veido,” saka Ada.