Laura Kutkaitė: Tiresiasa krūtis

Savā otrajā iestudējumā Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī Laura Kutkaitė, kura 2022. gadā Drēzdenē festivālā Fast Forward saņēma balvu kā labākā jaunā Eiropas režisore par savu debijas darbu “Sirēnu klusums”, par izejas punktu izvēlas franču dzejnieka, dramaturga un romānu autora Gijoma Apolinēra (1880–1918) sirreālistisko darbu “Tiresiasa krūtis”. Kopā ar aktieriem viņa veido jaunu tekstu, neuzņemoties saistības pret oriģinālo lugu. Kopā ar radošo komandu un aktieriem viņa rada sirreālu asociāciju pasauli, kuras loģika brīžiem vairāk līdzinās pasaulei ap mums, nekā mums gribētos.

G. Apolinēra darbā zilsejaina tēla Terēze saceļas pret savu vīru. Viņai izaug bārda un ūsas, un viņa izsaucas, cik vīrišķīgi jūtas. Terēze kļūst par Tiresiasu (aklu pravieti grieķu mitoloģijā), tāpēc Terēzes vīrs nolemj pats laist pasaulē bērnus. Darba beigās Terēze atgriežas pie tā, no kura bija aizbēgusi.

“Lasot lugu, mani dziļi ietekmēja divas lietas: sievietes attēlojums kā spēcīgai tikai tad, kad viņa ir vīrietis, un sievietes reducēšana līdz dzemdei. Un varbūt vairāk par visu — Terēzes atgriešanās pie vīra. Vēlos iegremdēt skatītājus kaleidoskopiskā horeogrāfiskā sapnī, kas veidots no asociācijām. Mani interesē izrādi veidot kā skatuves dzejoli. Vēlos vēlreiz nosūtīt Terēzi atpakaļ pie Vīra, satikt vecāku Terēzi un pajautāt viņai: vai viņa nožēlotu šo soli? Vai viņa justu sirdsapziņas pārmetumus? Tas kļūst par gandrīz neatbildamu retorisku jautājumu, kas saistīts ar cilvēku pārliecību un uzspiestām sociālām konstrukcijām, kā arī dziļi iesakņotiem priekšstatiem par sievišķību un vīrišķību.

“Manas skaidrās feministiskās nostājas dēļ manas izrādes līdzinās manifestiem, taču tajās vienmēr ir kāda asara. Šī darba pamatā ir dziļas šaubas par pašu manifesta radīšanas aktu. Šajā izrādē es neapgalvoju, bet gan jautāju. Tāpēc pirmo reizi izjūtu cerību. Vēlos, lai “Tiresiasa krūtis” (es nežēlīgi amputēju Apolinēram vienu krūti) kļūtu par dialogu par dzimti, disidentu seksualitāti un tiesībām uz savu ķermeni. Mums nepārtraukti jācīnās par tiesībām uz savu ķermeni, jo tam ir arī publiska dimensija. Ķermenis kā mūsu tagadnes radikālākā forma — teātrī un ārpus tā — ir mūsdienu sociāla parādība, kaujas lauks. Izrādē tas kļūst par galveno telpu, kurā mēs uzdodam jautājumus, izmantojot nežēlīgo kara metaforu,” saka režisore Laura Kutkaitė.