Ko es neuzdrošinājos pateikt, un tagad ir par vēlu

2010. gadā Itaru Sasaki no Ocuči pilsētas Japānā uzzināja, ka viņa mīļotais brālēns ir neārstējami slims un viņam atlikuši tikai trīs mēneši. Pēc brālēna nāves Sasaki savā dārzā uzstādīja vecu telefona būdiņu, lai katru dienu varētu aprunāties ar aizgājēju un ļaut vējam aiznest viņa vārdus. 2011. gadā Ocuči apkaimi skāra cunami, nogalinot 10 procentus pilsētas iedzīvotāju. Pamazām cilvēki uzzināja par telefona būdiņu un sāka apmeklēt Itaru Sasaki dārzu, lai piezvanītu saviem tuviniekiem, kurus bija zaudējuši.

Kopš 2022. gada 1. marta pie Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra atrodas vecs taksofons, kas ir identisks Japānas “vēja telefonam”. Cilvēki tika aicināti piestāt un “piezvanīt” tiem, kam nebija paspējuši laikus pateikt to, ko vēlējās, un tagad jau bija par vēlu. Vairāk nekā sešu mēnešu laikā klausule tika pacelta apmēram 4000 reižu. Visu patieso stāstu audioieraksti kļuva par operas libreta pamatu.

Taksofona opera “Ko es neuzdrošinājos pateikt, un tagad ir par vēlu” ir maigs, smalks, gaišs un cerību pilns stāsts par sērojošu cilvēku. Vienlaikus tā ir skaidrs šķērsgriezums teritorijām, ko atver sēras, — ceļojums pretī satikšanās, izlīguma un pasaules kā vienota veseluma pieredzei.

Izrādes veidotāji par darbu:

“Taksofona opera ir dzejolis par cilvēka pārejošo dabu. Uz skatuves krēslē no šīs un otras puses parādās smalki, cilvēcīgi un reizēm humoristiski tēli: ķermeņi un priekšmeti uzrodas un pazūd. Viss pāriet — cilvēki, laiks, vietas, lietas, notikumi.”
—Kamilė Gudmonaitė, režisore un dramaturģe

“Manas attiecības ar šo darbu — precīzāk, ar garāmgājēju taksofonā atstāto ‘zvanu’ ierakstiem — nemitīgi mainījās. Katrā ilgā radošā procesa posmā es atklāju citu veidu, kā raudzīties uz to, ko katrs cilvēks būdiņā bija pateicis. Sākumā es klausījos šajos ļoti atklātajos izteikumos it kā no malas; tagad es tos pārdomāju, iejūtoties zvanītāju vai viņu sarunu biedru vietā. Šī opera radīja ievērojamas grūtības: kā radīt katra no mums iekšējo skaņu ainavu un kā uz teātra skatuves atklāt bieži vien dziļi jūtīgo, smalko zvanu saturu — esības svētumu? Šeit mūzika un skaņa kļūst par neredzamu vidi, enerģiju, kas ceļo un vēsta par to, ko neuzdrošinājāmies pateikt, un tagad jau ir par vēlu.”
—Dominykas Digimas, komponists

“Šī darba scenogrāfija ir starptelpa, kas līdzinās iekšējās pasaules atspulgam, satikšanās vieta, kur var sajust saikni ar aizsauli. Darbība norisinās pārejas telpā, kas izceļ liminālos stāvokļus, kur ikdiena savijas ar pārejošo un nenoteikto. Darba vizuālā atmosfēra ir veltīta dzīvībai un nāvei, tuvumam un ilgām.”
—Barbora Šulniūtė, scenogrāfe un video projekcijas koncepcijas autore

Izrādes producenti:
Partneri:
Finansē: Lietuvas Republikas Kultūras ministrija, Lietuvas Kultūras padome, Viļņas pilsētas pašvaldība

Darba izstrāde sākās 2021. gadā LNOBT un Operomanija kopīgā projekta “Operos genomas” (“Operas genoms”) ietvaros.