Telpa starp mums nav tukša

Mūsdienu pasaulē sanākšana kopā ir ārkārtīgi sarežģīta. Katrs ķermenis seko savam ceļam, savam personīgajam ceļojumam, sastopoties ar nevēlamiem šķēršļiem. Šajā procesā pat visvienkāršākais žests var kļūt radikāls. Viens solis telpā var šķist kā caurvijošs matēriju, pārvarot attālumus, kas šķiet neiespējami. Procesā iesaistītajiem šie mirkļi ir kā brīnumi. Vērotājam — varbūt vienkārši pastaiga. Šis skatuves darbs dzīvo tukšumā starp iekšējo vajadzību un ārējo izskatu. Tu esi tu pats un vienlaikus kāds cits. Bez atdarināšanas, bez sarkasma. Vērot, kā cits cilvēks kļūst par tevi, prasa pilnīgu uzticēšanos. Pat tad, ja tu to negribi redzēt. Pat tad, ja to ir pārāk grūti panest. Tas ir paradokss — uzticēšanās ir arī vislielākais risks. Sava īstā “es” parādīšana ir priekšnoteikums un vienlaikus vislielākais izaicinājums. Kas notiek, ja tu to nedari? Šis darbs neslēpj tavas kļūdas; kļūdas ir tas, kas rada materiālu. Šis darbs pieder eskalācijas apturēšanas laikmetam. Mēs dzīvojam kolektīvā pauzē, it kā gaidot, kad kaut kas eksplodēs. Šis darbs neatrisina spriedzi, bet nes to sevī, tāpat kā ķermeņi nes spriedzi mēģinājumu telpā. Eskalācija nenotiek kaut kur citur. Tā jau ir šeit. Neveiksme šajā procesā ir ieguvusi jaunu nozīmi. Mums vairs, pie velna, nav svarīgi, vai cietīsim neveiksmi. Neveiksme nozīmē tikai pusvārdīgu iesaisti; tā nozīmē, ka neesam atdevuši visu, kas mums bija. Runa ir par iekšējo uguni, nevis noslīpētu stāvokli. Likme nav harmonija vai pilnība, bet dziļums, klātbūtne un risks. Šis darbs sākas ar grūtībām un turpinās ar paradoksu. Uzticēšanās, kas ir risks. Drošības sajūta, kas sabrūk. Brīvība, kas prasa disciplīnu. Tumsa, kas rada rūpes. “Es ceru, ka šī (izrāde) nebūs droša. Es vēlos, lai tā justos kā satricinājums, bet ne vardarbīgs — tāds, kas liek pamosties.” THE SPACE BETWEEN US IS NOT EMPTY vēl nav pabeigts. Tas ir ceļā uz to. Tā ir mēģinājumu telpa, kas izplešas teātra zālē. Tā neaicina skatītājus pie pilnībā noslīpētas atbildes, bet gan pie trausla mēģinājuma radīt saikni — kur pat visvienkāršākā darbība var kļūt radikāla. Rūta Ronja Pakalne ir Latvijā un Igaunijā strādājoša latviešu–igauņu ārštata dejas un kino māksliniece, kas dzīvo Igaunijā. Viņas starpdisciplinārā prakse ietver horeogrāfiju, performanci, filmu veidošanu un pedagoģiju, pētot ķermeni, klātbūtni un ikdienas pieredzi. Viņai ir bakalaura grāds horeogrāfijā Latvijas Kultūras akadēmijā un maģistra grāds kino mākslā Tallinas Universitātes Baltijas Filmu, mediju un mākslas skolā; viņa ir arī mācījusies P.A.R.T.S. Briselē. Kopš 2019. gada Pakalne pasniedz BFM, MUBA un ETA Dejas skolā. Viņas jaunākie projekti ietver sadarbībā ar Laura Kvelstein radīto “Body of Dreams” (2023), kas pēta ķermeņa arhīvus; “Freedom to Lose Control Together with the Many” (2023); kā arī dejas filmas “H61” un “Centrifugal” (2024). Viņa arī veido eksperimentālas dejas filmas, kas pēta kustību un iemiesotu stāstniecību.