KUSMIS SaglabātieVisi pasākumi

Alissa Šnaider: Solo. Laiku pa laikam.

Oriģinālais nosaukums: Alissa Šnaider "Soolo. Vahete vahel."

Kad
Otrdiena 09.02.2027 · 19:30–21:00Igaunijas laiks
Organizators
Kanuti Gildi SAAL
Cena
no 9,50 €
Biļetes un informācija
Pievienot kalendāram
Google CalendarOutlook
Saglabāt
WhatsApp
Kanuti Gildi Saal, Pikk 20, 10133 Tallinn, Harju maakondAtvērt KUSMIS kartē

Mēs vienmēr kaut ko gaidām. Gaidām, kad kāds atnāks. Kad kaut kas mainīsies. Atļauju. Mūsu kārtu. Viena sieviete tur galvu sev raksturīgā veidā. Otra sieviete to pamana. Pēc gadiem viņa pieķer sevi darām to pašu. Kaut kur kāds gaida, kad beigsies karš. Kaut kur citur bērns gaida piedzimšanu. Kāds gaida ziņu, kas nekad nepienāks. Kāds ir aizmirsis, ko gaidīja. Dažreiz mēs gaidām dažas minūtes. Dažreiz ap to veidojam visu savu dzīvi.

Mēs piedzimstam stāstā, kas jau ir sācies. Ģimenē, valodā, valstī. Cilvēki, kurus nekad neesam satikuši, jau ir ietekmējuši to, kā veidosies mūsu dzīve. Viņu žesti var parādīties mūsu ķermenī, vēl pirms zinām viņu vārdus. Es skatos uz viņu un sāku salikt sevi kopā no tā, ko redzu. Viņas žesti, pašpārliecinātība, attapība. Veids, kā viņa tur galvu. Veids, kā viņa ieņem telpu. Es mēģinu viņu atdarināt. Dažreiz tas izdodas. Dažreiz es kļūstu par kādu, ko nekad neesmu satikusi.

Ko vēl var mantot? Veidu, kā klusēt. Noteiktas bailes. Spēju rūpēties par kādu. Nespēju pašiem lūgt rūpes. Stāju. Valodu. Pārliecību, ka notiks kas slikts vai ka kāds beidzot atgriezīsies. Arī gaidīt mēs mācāmies cits no cita.

Agrāk domāju, ka ķermenis pieder cilvēkam, kurš tajā dzīvo. Tad sāku pamanīt, cik daudz no tā, šķiet, nāk no citurienes. Mēs mācāmies, kuriem ķermeņiem ir atļauts aizņemt telpu. Kuri ir jālabo. Kuriem drīkst pieskarties, kurus drīkst vērot un atdarināt. Mēs mācāmies uz sevi raudzīties citu acīm, un dažreiz paiet gadi, līdz izdodas atbrīvoties no šī skatiena.

Neviens mums nepasaka, kurā brīdī atdarināšana kļūst par vajadzību. Kad cita cilvēka esības veids kļūst par ceļvedi. Kad es vairs nevēlos tikai viņas skropstas, bet sāku vēlēties viņas ķermeni. Man vajag viņas ķermeni, lai justos drošībā. Vai vismaz man tā šķiet.

Reiz mana māte man jautāja, ko vēl mēs varam darīt, kamēr abas esam dzīvas. Es domāju par šo jautājumu. Domāju par savu vecmāmiņu, kura nomira, kamēr tapa šis darbs. Domāju par to, ko mantojam no cilvēkiem, kuri joprojām ir mums līdzās, un ko pamanām tikai tad, kad viņu vairs nav.

Ķermenis nav galīgs dzīves pieraksts. Tas mainās, kamēr uz to raugāmies. Caur to plūst laiks. Tāpat arī vēsture. Un notikumi, kas risinājušies citur, pirms mūsu dzimšanas, ar cilvēkiem, kuru vārdus mēs, iespējams, nekad neuzzināsim. Kas no tā, ko ķermenis nekad nav tieši pieredzējis, tajā paliek? Varbūt kustība. Klusums. Gatavība aiziet. Veids, kā roka sniedzas pēc citas rokas. Varbūt nekas tāds, ko mēs prastu atpazīt.

Ir lietas, ko nododam tālāk, paši to neapzinoties. Ir lietas, no kurām atsakāmies, tomēr nesam sev līdzi. Ir lietas, ko atkārtojam, līdz tās kļūst gandrīz neatpazīstamas. Un ir lietas, kas beidzas līdz ar mums, lai gan mēs varbūt nekad neuzzināsim, kuras tās ir.

Viena sieviete atkārto citas sievietes žestu. Kāds cits to vēro. Kaut kur kāds joprojām gaida. Pagātne ne vienmēr paliek aiz mums. Nākotne ne vienmēr pienāk mums priekšā. Dažreiz šķiet, ka tās abas ir vienā un tajā pašā ķermenī, tajā pašā telpā, tajā pašā gaistošajā mirklī.

Es domāju par savu māti. Savu vecmāmiņu. Sievietēm, kuras nekad neesmu pazinusi. Tām, kuru kustības atkārtoju, nezinot viņu vārdus. Tām, kuras vēl nav piedzimušas, bet kādu dienu raudzīsies manā virzienā. Kas notiek starp diviem cilvēkiem, kad kaut kas pāriet no viena pie otra? Kam tas pieder pēc tam?

Es joprojām domāju par to, kas ir iespējams, kamēr abas esam dzīvas. Pa to laiku.

Alissa Šnaider ir māksliniece, horeogrāfe un fotogrāfe, dzimusi Tallinā 1985. gadā. Viņa ieguvusi maģistra grādu Sandberg Instituut Amsterdamā. Runā, ka viņa esot veidota no dūmiem. Visticamāk, tā nav taisnība, lai gan pierādījumi joprojām ir neskaidri. Viņa strādā ar ķermeņiem, attēliem, žestiem un situācijām, kas atsakās palikt vienas disciplīnas robežās. Viņu interesē, kas mainās, kad kaut kas pāriet no viena cilvēka pie otra, kad attēls kļūst par atmiņu vai kad pazīstams žests parādās nepazīstamā ķermenī. Viņas darbs var sākties ar cilvēku, priekšmetu, jautājumu vai neveiklu klusumu. Ne vienmēr ir skaidrs, kas bija pirmais. Viņa turpina pētīt.

Piedalās: Maike Lond, Mari-Ann Valkna, mama, Kristiina Tinnu Tang, Kenn-Erik Kannike, Edith Karlsson, Hennadi Proskurov, Annika Üprus, Maarja Kalmre, Marina Žilkina, Raimundas Malašauskas

Skatīt avotu

Informācija nāk no avota. Izmaiņas pārbaudi pie organizatora.