
Alissa Šnaider: Solo. Laiku pa laikam.
Oriģinālais nosaukums: Alissa Šnaider "Soolo. Vahete vahel."
- Kad
- Pirmdiena 08.02.2027 · 19:30–21:00Igaunijas laiks
- Organizators
- Kanuti Gildi SAAL
- Cena
- no 9,50 €
Pievienot kalendāram
Mēs vienmēr kaut ko gaidām. Kādu, kurš atnāks. Kaut ko, kas mainīsies. Atļauju. Savu kārtu. Viena sieviete tur galvu īpašā veidā. Otra sieviete to pamana. Pēc gadiem viņa pieķer sevi darām to pašu. Kaut kur kāds gaida, kad beigsies karš. Citviet kāds bērns gaida piedzimšanu. Kāds gaida ziņu, kas nekad nepienāks. Kāds ir aizmirsis, ko gaidīja. Dažreiz gaidām dažas minūtes. Dažreiz ap to iekārtojam visu savu dzīvi.
Mēs piedzimstam stāstā, kas jau ir sācies. Ģimenē, valodā, valstī. Cilvēki, kurus nekad neesam satikuši, jau ir veidojuši mūsu dzīves gaitu. Viņu žesti var izpausties mūsu ķermeņos, pirms vēl zinām viņu vārdus. Es viņu vēroju un sāku veidot sevi no tā, ko redzu. Viņas žestiem, pašpārliecinātības, atjautības. Veida, kā viņa tur galvu. Veida, kā viņa aizņem telpu. Es cenšos viņu atdarināt. Dažreiz tas izdodas. Dažreiz es kļūstu par kādu, ko nekad neesmu satikusi.
Ko vēl var mantot? Veidu, kā klusēt. Īpašas bailes. Spēju rūpēties par kādu. Nespēju lūgt, lai parūpējas par sevi. Poza. Valoda. Gaidās, ka notiks kaut kas slikts vai ka kāds beidzot atgriezīsies. Arī gaidīt mēs mācāmies cits no cita.
Agrāk domāju, ka ķermenis pieder cilvēkam, kas tajā dzīvo. Tad sāku pamanīt, cik daudz no tā, šķiet, nāk no citurienes. Mēs mācāmies, kuriem ķermeņiem atļauts aizņemt telpu. Kuri ir jālabo. Kuriem drīkst pieskarties, kurus drīkst uzlūkot, atdarināt. Mēs mācāmies sevi redzēt citu cilvēku acīm, un dažreiz paiet gadi, līdz izdodas atbrīvoties no šī skatiena.
Neviens mums nepasaka, kurā brīdī atdarināšana kļūst par vajadzību. Kad cita cilvēka esības veids kļūst par ceļvedi. Kad es vairs nevēlos tikai viņas skropstas, bet sāku vēlēties viņas ķermeni. Man vajag viņas ķermeni, lai justos drošībā. Vai vismaz tā es domāju.
Mamma reiz man jautāja, kas vēl ir iespējams, kamēr mēs abas esam dzīvas. Es domāju par šo jautājumu. Es domāju par savu vecmāmiņu, kura nomira, kamēr tapa šis darbs. Es domāju par to, ko mantojam no cilvēkiem, kuri joprojām ir mums līdzās, un ko pamanām tikai tad, kad viņu vairs nav.
Ķermenis nav galīgs dzīves pieraksts. Tas mainās, kamēr mēs uz to raugāmies. Caur to plūst laiks. Arī vēsture. Arī notikumi, kas risinājušies citur, pirms mēs piedzimām, ar cilvēkiem, kuru vārdus varbūt nekad neuzzināsim. Kas no tā, ko ķermenis nekad nav pieredzējis tieši, tajā paliek? Varbūt kustība. Klusums. Gatavība aiziet. Veids, kā roka sniedzas pēc citas rokas. Varbūt nekas tāds, ko mēs spētu atpazīt.
Ir lietas, ko nododam tālāk, pašiem to nezinot. Ir lietas, no kurām atsakāmies, bet tik un tā nesam sev līdzi. Ir lietas, ko atkārtojam, līdz tās kļūst gandrīz neatpazīstamas. Un ir lietas, kas beidzas ar mums, kaut arī mēs varbūt nekad neuzzināsim, kuras tās ir.
Viena sieviete atkārto otras sievietes žestu. Kāds cits vēro. Kaut kur kāds joprojām gaida. Pagātne ne vienmēr paliek aiz mums. Nākotne ne vienmēr pienāk mūsu priekšā. Dažreiz šķiet, ka tās abas apdzīvo vienu un to pašu ķermeni, to pašu telpu, to pašu gaistošo mirkli.
Es domāju par savu mammu. Vecmāmiņu. Sievietēm, kuras nekad neesmu pazinusi. Par tām, kuru kustības atkārtoju, nezinot viņu vārdus. Par tām, kuras vēl nav piedzimušas, bet kādu dienu raudzīsies manā virzienā. Kas notiek starp diviem cilvēkiem, kad kaut kas pāriet no viena pie otra? Kam tas pieder pēc tam?
Es joprojām domāju par to, kas ir iespējams, kamēr mēs abas esam dzīvas. Pa to laiku.
Alissa Šnaider ir māksliniece, horeogrāfe un fotogrāfe, dzimusi Tallinā 1985. gadā. Viņa ir ieguvusi maģistra grādu Amsterdamas Sandberg Institute. Runā, ka viņa esot veidota no dūmiem. Visticamāk, tā nav taisnība, lai gan pierādījumi joprojām nav skaidri. Viņa strādā ar ķermeņiem, attēliem, žestiem un situācijām, kas atsakās palikt vienas disciplīnas robežās. Viņu interesē, kas mainās, kad kaut kas pāriet no viena cilvēka pie otra, kad attēls kļūst par atmiņu vai kad pazīstams žests parādās nepazīstamā ķermenī. Viņas darbs var sākties ar cilvēku, priekšmetu, jautājumu vai neveiklu klusumu. Ne vienmēr ir skaidrs, kas bija pirmais. Viņa turpina pētīt.
Piedalās: Maike Lond, Mari-Ann Valkna, mamma, Kristiina Tinnu Tang, Kenn-Erik Kannike, Edith Karlsson, Hennadi Proskurov, Annika Üprus, Maarja Kalmre, Marina Žilkina, Raimundas Malašauskas
Informācija nāk no avota. Izmaiņas pārbaudi pie organizatora.