Pašnāvība

„Zelta skatuves krusta” balvas. VMT aktrise Agnė Šataitė saņēma „Zelta skatuves krustu” (2014) par Serafimas Iļjiņičnas galveno lomu izrādē „Pašnāvība” un Severiutes galveno lomu izrādē „Tēvoči un tantes” (režisore G. Tuminaitė). VMT aktieris Tomas Rinkūnas tika nominēts „Zelta skatuves krustam” (2014) par Kalabuškina otrā plāna lomu izrādē „Pašnāvība”.

Viļņas Valsts mazajā teātrī — Nikolaja Erdmana, 20. gadsimta pirmās puses avangarda mākslinieka, makabra komēdija, kas mūsdienās skan īpaši aktuāli. Tajā izcelts padomju ikdienas dzīves absurds, ko spilgti atklāj viena tēla vārdi: „Šajā laikā, pilsoni Podsekaļņikov, par to, ko var domāt dzīvs būdams, drīkst runāt tikai tad, kad esi miris.” Izrādē ir arī daudzas citas spilgtas replikas par padomju realitātes grimasēm. Viens no tēliem — kurjers Jegoruška, kurš iemieso valdošo šķiru, — paziņo: „Vārds nav zvirbulis: izlidos, un nenoķersi. Tātad laid to vaļā, un nenoķersi, bet tevi gan noķers un vairs neatlaidīs”; un: „Iedvesma tikai pēc pavēles saņemšanas!”

Jāņem vērā, ka atļauja iestudēt „Pašnāvību” netika dota, kamēr tās autors bija dzīvs, lai gan šo darbu apbrīnoja izcilie krievu teātra teorijas un prakses meistari Konstantīns Staņislavskis un Vsevolods Meierholds. Tomēr nenotika pats ļaunākais, kas tolaik varēja notikt. Iespējams, dramaturga dzīvību izglāba Staļina nedaudz noraidošais komentārs, kas fiksēts vēstulē K. Staņislavskim: „Diezgan tukša un pat kaitīga komēdija.”

Ar „Pašnāvību” Gabrielė Tuminaitė runā nevis par padomju realitāti, bet gan par mūsdienu dzīvi un sabiedrību, ko apdraud populisms un propaganda. Darbība risinās komunālajā dzīvoklī, kur Semions Podsekaļņikovs (aktieris Daumantas Ciunis) dzīvo kopā ar sievu un vīramāti. Viņš ir bezdarbnieks un sliņķis, kurš nezina, kas viņš ir un ko iesākt ar savu dzīvi. Kādu dienu pēc strīda ar sievu par aknu desu viņš nolemj izdarīt pašnāvību. Sieva, vīramāte un kaimiņš mēģina viņu no šī nodoma atrunāt, taču daudziem viņa pašnāvība šķiet izdevīga. Viens mudina viņu mirt sabiedrības vārdā, cita — viņas pašas dēļ, trešais — mākslas, bet ceturtais — reliģijas vārdā. Atjautīgais kaimiņš jau vāc naudu bērēm, taču Podsekaļņikovs pēkšņi saprot, ka nemaz nevēlas mirt. Viņš sāk pārdomāt gan dzīvi, gan nāvi.

Izrāde ir satīras un farss pilna, vienlaikus pārdomājot dzīves jēgu un cilvēka mirstīgumu eksistenciālismam raksturīgā veidā. Vai sabiedrībā, kas cīnās ar pašnāvībām, šāda tēma ir piemērota izrādei? Radošā komanda uzskata, ka noteikti. „Galvenā tēma nav pašnāvība; runa nav par cilvēka nāvi vai bojāeju. Mēs cenšamies radīt šiem cilvēkiem pasaules. Kādi viņi ir? Groteski, krāsaini un interesanti,” saka izrādē spēlējošā Agnė Šataitė. Paradoksālā kārtā smiekli satīrā vai melnajā komēdijā var būt iedarbīgs pretlīdzeklis depresīvām domām un garīgam nomāktumam.