Madagaskara

Skatītāju iemīļotā izrāde “Madagaskara” jau divas desmitgades tiek spēlēta Viļņas Valsts mazā teātra skatuvē. Izrādes panākumu pamatā galvenokārt ir tās intriģējošais sižets, izdomas bagātās situācijas un meistarīgie dialogi, kas rakstīti 20. gadsimta pirmās puses autentiskajā valodā. Izrādes pamatā ir Marius Ivaškevičius luga. Šis mūsdienās plaši pazīstamais lietuviešu dramaturgs oriģinālā, pašironiskā un intelektuālā veidā ataino Lietuvu kā fenomenu, atklājot autentisku lietuviešu skatījumu pašiem uz sevi un pasauli.

Šim darbam par lietuviešu utopijām autors “atrada” unikālu, nevis leģendāru 20. gadsimta pirmās puses personību — ģeogrāfu, ceļotāju, ģeopolitiķi un sabiedrisko darbinieku Kazys Pakštas, kuru dēvēja par “propagandas ministru bez ministra amata”, “brīvās Eiropas gājēju”, “Odiseju”, “patriotisku viesuli”, “tautas vēstnesi” un “tautas apustuli”. Viņu salīdzināja ar sabiedrisko un kultūras darbinieku J. A. Herbačiauskas, filozofu S. Šalkauskis un pat ASV prezidentu A. Linkolnu. Juzdams Lietuvas likteni, viņš paredzēja pārcelt to uz kādu Āfrikas valsti un tur izveidot “rezerves” dzimteni.

Režisora Rimas Tuminas iestudējuma pirmajā daļā, kas skatītājiem liek smieties no sirds, galvenā uzmanība pievērsta Kazimieras Pokštas (aktieri Tomas Rinkūnas un Ramūnas Cicėnas) un viņa trakajai idejai “apvienot lietuviešus masveida emigrācijai” uz Āfriku. Otrajā daļā lielāka nozīme ir Salē (aktrise Indrė Patkauskaitė) un viņas dramatiskajam liktenim; viņas prototips ir jūtīgā dzejniece Salomėja Nėris. “Madagaskara” it kā no jauna izstāsta S. Nėris mītu, padarot Salē par utopiskā K. Pakštas līdzvērtīgu. Otrajā daļā atbalsojas arī S. Darius un S. Girėnas pilotētās lidmašīnas “Lituanica” katastrofa, kā arī karš un okupācija.

Iestudējumā pieminētas arī citas vēsturiskas personas, tostarp Emilija Kvedaraitė — rakstnieka V. Mykolaitis-Putinas studente un S. Nėris draudzene —, kā arī ievērojamais franču rakstnieks un diplomāts ar lietuviešu izcelsmi O. Milašius (Oscar Milosz), Nobela prēmijas laureāta rakstnieka Č. Milošas brālēns. Kā norāda iestudējuma režisors R. Tuminas, teātra veidošanā vissvarīgākā ir izdomas spēja — nevis izdomāt, kā iestudēt to vai citu ainu, bet gan pati izdomas spēja. Tā ļauj teātrim rasties jebkurā vietā. Teātrī skatītājiem vajadzētu justies tā, it kā viņi būtu svētkos, un baudīt nozīmju slāņus, vienlaikus apzinoties, ka šie svētki nav mūžīgi un reiz beigsies.