Es esmu vienīgā, kas izglābās

“Kad pasaule beidzās, četras sievietes palika vienas. Nav skaidrs, kur viņas atrodas. Varbūt šķīstītavā. Varbūt teātrī. Varbūt pasaulē, kas palikusi pēc katastrofas. Vietā starp dzīvi un nāvi. Vai varbūt tā nemaz nav vieta, ko mēs spētu atpazīt. Atbilde nav svarīga. Svarīgi ir tas, ka viņas ir šeit. Viņas precīzi nezina, kas ir noticis. Viņas nezina, vai ārpus viņām vēl kaut kas pastāv. Viņas atceras savu iepriekšējo dzīvi, taču nav skaidrs, cik daudz atmiņās ir īsts un cik — iztēles, sagrozītas pieredzes vai mēģinājuma saglabāt pasauli, kuras, iespējams, vairs nav. Tomēr viņas uzvedas tā, it kā šī pasaule joprojām pastāvētu. Viņas sarunājas. Gaida. Strīdas. Atceras. Smejas. Izdomā noteikumus. Atkārtojas. Veic dažādas darbības. No tā, kas palicis pāri, viņas mēģina radīt kaut kādu kārtību. Atkal un atkal viņas atjauno pasauli, lai nebūtu jāatzīst, ka tās vairs nav. Šī nav izrāde par katastrofu. Tā ir izrāde par cilvēkiem, kuri dzīvo pēc katastrofas, bet joprojām vēlas dzīvot tā, it kā tā nekad nebūtu notikusi. Kolektīvs nemiers, sajūta, ka sabiedrība un civilizācija sabrūk. Izrāde pēta nevis pašu katastrofu, bet cilvēku spēju tai pielāgoties. Kā dzīvot pasaulē tā, it kā mēs nepamanītu, ka tā deg? Kā mēs spējam smieties, sarunāties un strīdēties par ikdienas sīkumiem, ja dziļi sirdī jūtam, cik trausla ir sistēma, kurā dzīvojam? Kā katastrofa kļūst par ikdienu? Un cik ilgi cilvēks var dzīvot, izlikdamies, ka nekas nenotiek? Četras sievietes no tā, kas palicis pāri, atkal un atkal rada pasauli no jauna. Taču tā ne vienmēr ir pasaule, ko mēs atpazīstam. Tā var būt sadrumstalota, izkropļota, absurda. Lietas var kļūt par to, kas tās nekad nav bijušas. Ķermenis var kļūt par telpu. Izrāde kļūst par radikālu aktu: teātri nevis par produktivitāti, bet par izdzīvošanu. Nevis stāsta izklāstu, bet cilvēku centieniem nenojukt prātā. Nevis pasaules atjaunošanu, bet mēģinājumu pārliecināt sevi, ka pasaule joprojām pastāv. Četras sievietes rada savu realitāti no savas iepriekšējās dzīves atliekām,” saka režisors un scenogrāfs Artūras Areima. Kērlas Čērčilas (dzimusi 1938. gadā), vienas no nozīmīgākajām mūsdienu dramaturģēm, luga *Escaped Alone* (2016) ir četru sieviešu saruna par mūsdienu pasauli un draudiem, kas var būt īsti — vai iztēloti. Lai gan Čērčilas luga sarakstīta pirms desmit gadiem, tā ir īpaši aktuāla mūsdienās, jo skar tēmas, kas saistītas ar pašreizējām bailēm: klimata krīzi, sociālo izolāciju, kā arī politisko un psiholoģisko nestabilitāti. Britu dramaturģe, kuras lugās aplūkota varas ļaunprātīga izmantošana un sieviešu centieni rīkoties vīriešu dominētās sistēmās, šajā darbā pievēršas cilvēku bezspēcībai. Režisors izvēlas runāt par grūtībām ar humoru, aicinot skatītājus atkāpties soli atpakaļ un palūkoties uz sevi no malas. Šajā Lietuvai un visai pasaulei grūtajā laikā — karu un saspringtas ģeopolitiskās situācijas, globālās sasilšanas un piesārņojuma izraisītu ekoloģisko draudu, kā arī digitālās pasaules radīto apdraudējumu apstākļos — izrāde aicinās skatītājus pārdomāt…