Vasaras brīvdienu drudzis

“Pasaule ir grāmata, no kuras esmu iemācījies visvairāk,” rakstīja Karlo Goldoni, viens no izcilākajiem itāļu dramaturģijas meistariem. Viņa daiļradē šī pasaule dzirkstī un virmo ar neparastu spēku, atklājoties cilvēkos, viņu sarunās un ikdienas situācijās. Veidojot vienkāršus, patiesus, pārliecinošus un ikvienam saprotamus stāstus, Goldoni no iekšienes atklāj cilvēku attiecības, parādot visas to nianses un pārvēršot tās pašas pasaules metaforā. 18. gadsimtā, ko apēnoja nedrošība par nākotnes izredzēm un caurstrāvoja neizskaidrojama nežēlība, valdīja sajūta, ka Eiropa drīz piedzīvos pavērsienu, kas uz visiem laikiem izmainīs sabiedrības seju. Goldoni ir dziļi humāns un spēj apņemt cilvēkus ar mīlestību un siltumu pat tad, kad viņus asi kritizē. Savā daiļradē dramaturgs pārkāpa sava laikmeta robežas, tvērdams mūsdienu cilvēka stāvokli un raizes, kas viņu moka. Viņš izcēla to sieviešu nozīmīgumu, kuras apšaubīja sabiedrībā nostiprināto tradicionālo lomu. Šī meistarība spoži izpaužas viņa lielajā “Brīvdienu triloģijā”, kurā ietilpst trīs lugas: “Vasaras brīvdienu drudzis”, “Vasaras brīvdienu piedzīvojumi” un “Atgriešanās no vasaras brīvdienām”. Šoruden režisore Gabrielė Tuminaitė Valstybinis Vilniaus mažasis teatras iestudēs triloģijas pirmo lugu “Vasaras brīvdienu drudzis”. Livorno. Tēli drudžaini gatavojas doties uz savām lauku villām. Notikumu priekšplānā ir Leonardo greizsirdība uz savu līgavu Džakintu, kurai uzmanību pievērš arī jaunais Guglielmo. Izmisīgajā steigā viņi ignorē gan finansiālās, gan morālās robežas, jo viņus pārņēmusi iedomība. Viņi cer, ka, aizbraucot uz villām, šajā maģiskajā “kaut kur citur” piepildīsies un problēmas, no kurām viņi bēg, atrisināsies pašas no sevis. Taču drīz kļūst skaidrs, ka problēma ir daudz dziļāka — viņi nemaz nespēj vadīt savu dzīvi, kas pilnā sparā traucas pretī bezdibenim. Tēli nemitīgi svārstās starp trauksmi, greizsirdību, dusmu izvirdumiem un aizkaitinājumu, tāpēc lugas temps aizvien paātrinās un enerģija pieaug līdz vājprātam. It kā šīs masveida evakuācijas apsēsti, viņi pamet savas mājas — savu teātri —, atstājot tās piegružotas, izpostītas un izdemolētas, un steidzas kaut kur citur, uz kādu “labāku” vietu, cerot kļūt par tiem, par kādiem viņiem solīts kļūt: talantīgākiem, skaistākiem un plašāk atzītiem.