Pašnāvība

“Zelta skatuves krusta” balvas. VMT aktrise Agnė Šataitė saņēma “Zelta skatuves krustu” (2014) par galveno lomu Serafimas Iļjiņičnas lomā izrādē “Pašnāvība” un par galveno lomu Severiūtės lomā izrādē “Tēvoči un tantes” (režisore G. Tuminaitė). VMT aktieris Tomas Rinkūnas tika nominēts “Zelta skatuves krustam” (2014) par otrā plāna lomu Kalabuškina lomā izrādē “Pašnāvība”.

Viļņas Valsts mazajā teātrī — Nikolaja Erdmana, 20. gadsimta pirmās puses avangardista, makabra un īpaši mūsdienās aktuāla komēdija. Tā izgaismo padomju ikdienas absurdumu, ko trāpīgi apkopo viens no personāžiem: “Šajā brīdī, pilsoni Podsekaļņikov, to, par ko var domāt dzīvs būdams, drīkst pateikt tikai tad, kad esi miris.” Luga ir pilna ar citām atmiņā paliekošām replikām par padomju realitātes groteskajām izpausmēm. Viens no personāžiem — kurjers Jegoruška, kurš iemieso valdošo šķiru, — paziņo: “Vārds nav zvirbulis: kad tas izsprucis, vairs nevari to noķert. Tāpēc laidiet to vaļā, un jūs to nenoķersiet, bet jūs gan noķers un vairs neatlaidīs.” Un: “Iedvesma rodas tikai pēc pavēles saņemšanas!”

Jāatzīmē, ka atļauja iestudēt “Pašnāvību” autoram dzīves laikā tika liegta, lai gan šo darbu apbrīnoja izcilie krievu teātra teorijas un prakses meistari Konstantīns Staņislavskis un Vsevolods Meierholds. Tomēr nenotika pats ļaunākais, kas varēja notikt. Iespējams, dramaturga dzīvību izglāba Staļina nicīgi noraidošais komentārs, kas ierakstīts vēstulē K. Staņislavskim: “Diezgan tukša un pat kaitīga komēdija.”

Ar “Pašnāvību” Gabrielė Tuminaitė runā nevis par padomju dzīvi, bet par šodienas realitāti — par mūsdienu sabiedrību, ko apdraud populisms un propaganda. Darbība norisinās komunālajā dzīvoklī, kur Semjons Podsekaļņikovs (aktieris Daumantas Ciunis) dzīvo kopā ar sievu un vīramāti. Viņš ir bezdarbnieks un sliņķis, kuram nav ne jausmas, kas viņš ir un ko iesākt ar savu dzīvi. Kādu dienu pēc strīda ar sievu par aknu desu viņš nolemj izdarīt pašnāvību. Sieva, vīramāte un kaimiņš mēģina viņu atrunāt, taču daudziem viņa pašnāvība šķiet izdevīga. Viens mudina viņu nogalināt sevi sabiedrības labā, cita — viņas pašas labā, trešais — mākslas vārdā, bet ceturtais — reliģijas vārdā. Attapīgais kaimiņš jau vāc naudu bērēm, taču Podsekaļņikovs pēkšņi saprot, ka nemaz nevēlas mirt. Viņš sāk pārdomāt gan dzīvi, gan nāvi.

Luga ir satīras un farsāla humora pilna, vienlaikus rosinot žanram raksturīgās eksistenciālās pārdomas par dzīves jēgu un cilvēka mirstīgumu. Vai sabiedrībai, kas cenšas cīnīties pret pašnāvībām, ir piemērota luga par šādu tēmu? Radošā komanda ir pārliecināta, ka ir. “Galvenā tēma nav pašnāvība; tā nav par cilvēka nāvi vai bojāeju. Mēs cenšamies radīt šo cilvēku pasaules. Kādi viņi ir? Groteski, krāsaini un interesanti,” saka izrādē spēlējošā Agnė Šataitė. Paradoksāli, taču satīrā vai melnajā komēdijā smiekli var būt iedarbīgs līdzeklis pret depresīvām domām un garīgu nomāktību.