Trukdis

“Trukdis” — kas notiek, kad cilvēks sāk sekot savai jūtībai un intuīcijai pasaulē, kurā visam ir savi noteikumi, skaidras gaidas un principi, pēc kuriem dzīvot? Šādu jautājumu uzdod viens no spilgtākajiem un aizraujošākajiem jaunākās paaudzes teātra režisoriem Justinas Vinciūnas, kurš 2025. gadā saņēma Zelta skatuves krustu kā labākais jaunais mākslinieks. Viņa radošajā biogrāfijā ir divas izrādes, kas tapušas pēc Nobela prēmijas literatūrā laureātu darbiem, izrāde pēc Āfrikas dramaturģijas darba un iestudējums, kas balstīts žurnālistikas hronikā.

Izrāde tapusi, pētot vienas no savdabīgākajām balsīm dāņu literatūrā — Toves Ditlevsenas — dzīvi un viņas romāna “Sejas” (1968) motīvus. Šie elementi kļuva par radošo sākumpunktu, un to tematika veidoja izrādes dramatisko pamatu.

Darbības centrā ir Lisē Mundus — māksliniece, kuru izsmēlusi apkārtējā realitāte. Juzdama, ka pasaule ap viņu sāk svārstīties un savā konkrētībā tuvojas absurda robežai, Lisē sāk meklēt plaisu — telpu, kurā spriedze, ko rada “būt kādam”, atkāpjas ilgi gaidīta miera priekšā: pietiek ar to, ka esi, bez pastāvīga vērtējuma un cita cilvēka apziņas radītā spiediena. Taču katram solim pretī brīvībai ir sava cena. Un visbiežāk šo cenu samaksā cilvēks līdzās.

Šajā izrādē romāna tēli iegūst suverenitāti: viņus vairs nesaista “Seju” sižets, un viņi nonāk dažādās situācijās vai dalās domās, kuras romāns, šķiet, atstāj neizteiktas. Tāpēc izrādes pamatā ir spēle, kurā tēls pārkāpj savu vārdu robežas. Romāna autobiogrāfiskā daba izpludina arī robežu starp tā autori un viņas radīto tēlu. Tas kļuva par izrādes stūrakmeni — tēla un izpildītāja robeža tajā ir redzami nenoteikta.

Šie principi rosina radīt savādu teātra valodu, kas gandrīz pilnībā veidota no ikdienišķām situācijām un šķiet aicinām saskatīt pēc ārējās realitātes apslēptās ilgas pēc brīvības. “Trukdis” aicina skatītājus diskutēt: kāda ir uzticības savai personiskajai patiesībai cena? Vai uzticēšanās savai jūtībai ir radošs vai postošs spēks? Un visbeidzot — vai tas, kas mūsos šķiet šķērslis, varētu būt iespēja no jauna iedegt dzīves kaisli, ko kaut kur pa ceļam esam pazaudējuši?