Izbēgušas vienatnē

“Kad pasaule beidzās, četras sievietes palika vienas. Nav skaidrs, kur viņas atrodas. Varbūt šķīstītavā. Varbūt teātrī. Varbūt pasaulē, kas palikusi pēc katastrofas. Vietā starp dzīvību un nāvi. Vai varbūt tā nemaz nav vieta, ko mēs spētu atpazīt. Atbilde nav svarīga. Svarīgi ir tas, ka viņas ir šeit. Viņas precīzi nezina, kas noticis. Viņas nezina, vai ārpus viņām vēl kaut kas pastāv. Viņas atceras savu agrāko dzīvi, taču nav skaidrs, cik daudz no atmiņām ir īsts un cik — iztēles, izkropļotas pieredzes vai centienu saglabāt pasauli, kuras, iespējams, vairs nav. Tomēr viņas uzvedas tā, it kā šī pasaule joprojām pastāvētu. Viņas runā. Gaida. Strīdas. Atceras. Smejas. Izdomā noteikumus. Atkārtojas. Veic dažādas darbības. No tā, kas palicis, viņas cenšas radīt kaut kādu kārtību. Viņas atkal un atkal rekonstruē pasauli, lai nebūtu jāatzīst, ka tās vairs nav. Šī nav izrāde par katastrofu. Tā ir izrāde par cilvēkiem, kuri dzīvo pēc katastrofas, bet joprojām vēlas dzīvot tā, it kā tā nekad nebūtu notikusi. Kolektīvs nemiers, sajūta, ka sabiedrība un civilizācija brūk. Izrāde pēta nevis pašu katastrofu, bet cilvēka spēju tai pielāgoties. Kā dzīvot pasaulē tā, it kā mēs nepamanītu, ka tā deg? Kā smieties, runāt un strīdēties par ikdienas sīkumiem, vienlaikus dziļi sevī jūtot, cik trausla ir sistēma, kurā dzīvojam? Kā katastrofa kļūst par ikdienu? Un cik ilgi cilvēks var dzīvot, izlikdamies, ka nekas nenotiek? Četras sievietes no tā, kas vēl palicis, atkal un atkal rada pasauli no jauna. Taču tā var nebūt pasaule, ko mēs atpazīstam. Tā var būt fragmentāra, izkropļota, absurda. Lietas var kļūt par to, kas tās nekad nav bijušas. Ķermenis var kļūt par telpu. Izrāde kļūst par radikālu aktu: nevis produktivitātes, bet izdzīvošanas teātri. Nevis stāsta vēstīšanu, bet cilvēku centieniem nezaudēt prātu. Nevis pasaules atjaunošanu, bet mēģinājumu pārliecināt sevi, ka pasaule joprojām pastāv. Četras sievietes no savas agrākās dzīves drupām rada pašas savu realitāti,” saka izrādes režisors un scenogrāfs Artūras Areima. “Escaped Alone” (2016), kuras autore ir viena no nozīmīgākajām mūsdienu dramaturģēm Caryl Churchill (dzimusi 1938. gadā), ir četru sieviešu saruna par mūsdienu pasauli un apdraudējumiem, kas ir reāli — vai varbūt tikai iedomāti. Lai gan Churchill luga sarakstīta pirms desmit gadiem, tā ir īpaši aktuāla šodien, jo pievēršas tēmām, kas saistītas ar pašreizējām bailēm: klimata krīzei, sociālajai izolācijai un politiskajai un psiholoģiskajai nestabilitātei. Šajā lugā britu dramaturģe, kuras darbos pētīta varas ļaunprātīga izmantošana un sieviešu centieni rīkoties vīriešu dominētās sistēmās, pievēršas cilvēka bezspēcībai. Režisors izvēlas runāt par grūtībām ar humoru, aicinot skatītājus atkāpties soli atpakaļ un palūkoties uz sevi no malas. Šajā Lietuvai un visai pasaulei grūtajā laikā — kad notiek kari un valda saspringta ģeopolitiskā situācija, pastāv globālās sasilšanas un piesārņojuma radīti ekoloģiski apdraudējumi, kā arī digitālās pasaules radīti riski — izrāde aicinās skatītājus pārdomāt, kas…”