Vasaras atvaļinājumu drudzis

“Pasaule ir grāmata, no kuras esmu mācījies visvairāk,” rakstīja Karlo Goldoni, viens no izcilākajiem itāļu dramaturģijas meistariem. Viņa darbos šī pasaule dzirkstī un mutuļo ar neparastu spēku — cilvēkos, viņu sarunās un ikdienas situācijās. Radot vienkāršus, patiesus, pārliecinošus un ikvienam saprotamus stāstus, Goldoni no iekšpuses atklāj cilvēku attiecības, izceļot visas to nianses un pārvēršot tās par pašas pasaules metaforu. 18. gadsimtā, kad nākotnes izredzes bija neskaidras un gaisā virmoja neizskaidrojama nežēlība, valdīja sajūta, ka Eiropa drīz piedzīvos pagrieziena punktu, kas uz visiem laikiem mainīs sabiedrības vaigu. Goldoni ir dziļi humāns: viņš spēj apņemt cilvēkus ar mīlestību un siltumu, vienlaikus asi viņus kritizējot. Savos darbos dramaturgs pārkāpa sava laikmeta robežas, tvēra mūsdienu cilvēka stāvokli un bažas, kā arī uzsvēra to sieviešu nozīmi, kuras apšaubīja sabiedrībā iesakņojušos tradicionālo lomu. Viņa meistarība visspilgtāk atklājas lieliskajā “Brīvdienu triloģijā”, ko veido trīs lugas: “Vasaras atvaļinājumu drudzis”, “Atpūtnieku piedzīvojumi” un “Pēc atvaļinājuma”. Šoruden režisore Gabrielė Tuminaitė Valstybinis Vilniaus mažasis teatras iestudēs triloģijas pirmo daļu “Vasaras atvaļinājumu drudzis”. Livorno. Varoņi drudžaini gatavojas doties vasaras brīvdienās uz lauku villām. Notikumu centrā ir Leonardo greizsirdība uz savu līgavu Džakintu, kuru aplido arī jaunais Giljelmo. Izmisīgajā steigā viņi neņem vērā nedz finansiālos, nedz morālos ierobežojumus, un viņus pārņem iedomība. Viņi cer, ka, tiklīdz dosies uz villām — šo maģisko “kaut kur citur” —, spēs sevi piepildīt kā cilvēki un problēmas, no kurām bēg, atrisināsies pašas no sevis. Taču drīz kļūst skaidrs, ka problēma slēpjas daudz dziļāk: viņi pilnīgi nespēj vadīt savu dzīvi, kas pilnā ātrumā traucas pretī bezdibenim. Varoņus mētā starp satraukumu, greizsirdību, dusmu uzliesmojumiem un aizkaitinājumu, un temps nerimstas ne mirkli — darbība vēršas pretī neprātam. It kā šīs masveida evakuācijas apsēsti, viņi pamet savas mājas — savu teātri —, atstājot tās piegružotas, izvandītas un izpostītas, un steidzas kaut kur citur, kur viss esot “labāk”, cerībā kļūt par tiem, par kādiem viņiem solīts: talantīgākiem, skaistākiem un plašāk atzītiem.