Vasaras atvaļinājuma drudzis

“Pasaule ir grāmata, no kuras esmu mācījies visvairāk,” rakstīja Karlo Goldoni, viens no izcilākajiem itāļu dramaturģijas meistariem. Viņa darbos šī pasaule mirdz un mutuļo ar neparastu spēku cilvēkos, viņu sarunās un ikdienas situācijās. Veidojot vienkāršus, patiesus, pārliecinošus un ikvienam saprotamus stāstus, Goldoni no iekšienes atklāj cilvēku attiecības, izceļot visas to nianses un pārvēršot tās par pašas pasaules metaforu. 18. gadsimtā, kad nākotnes izredzes bija neskaidras un laikmetu caurstrāvoja neizskaidrojama nežēlība, kad valdīja sajūta, ka Eiropu drīz skars pavērsiens, kas uz visiem laikiem mainīs sabiedrības vaigu, Goldoni palika dziļi humāns, spējot apņemt cilvēkus ar mīlestību un siltumu, vienlaikus asi viņus kritizējot. Savos laikam pāri stāvošajos darbos dramaturgs tvēra mūsdienu cilvēka stāvokli un viņu nomācošās rūpes, kā arī uzsvēra to sieviešu nozīmi, kuras apšaubīja sabiedrībā iesakņojušos tradicionālo lomu. Goldoni meistarība brīnišķi atklājas izcilajā “Vasaras triloģijā”, ko veido trīs lugas: “Vasaras atvaļinājuma drudzis”, “Vasaras atvaļinājuma piedzīvojumi” un “Atgriešanās no vasaras atvaļinājuma”. Šoruden režisore Gabrielė Tuminaitė Valstybinis Vilniaus mažasis teatras iestudēs triloģijas pirmo daļu “Vasaras atvaļinājuma drudzis”. Livorno. Varoņi drudžaini gatavojas doties vasaras brīvdienās uz lauku villām. Notikumu centrā ir Leonardo greizsirdība pret savu līgavu Džakintu, kuru aplido arī jaunais Guglielmo. Izmisīgā steigā viņi neievēro ne finansiālos, ne morālos noteikumus, pilnībā nodevušies iedomībai. Viņi cer, ka, aizbraucot uz villām — šo maģisko “citurieni” —, spēs sevi īstenot un problēmas, no kurām viņi bēg, atrisināsies pašas no sevis. Taču drīz kļūst skaidrs, ka problēma ir daudz dziļāka: viņi pilnīgi nespēj vadīt savu dzīvi, kas pilnā ātrumā traucas pretī bezdibenim. Varoņiem nemitīgi svārstoties starp nemieru, greizsirdību, dusmu izvirdumiem un aizkaitinājumu, izrādes temps arvien pieaug, bet darbība vijas neprāta virpulī. It kā šīs masveida evakuācijas apsēsti, viņi pamet savas mājas — savu teātri —, atstājot tās piegružotas, izdemolētas un izpostītas, un steidzas uz citu vietu, kur viss esot “labāks”, cerībā kļūt par to, par ko viņiem solīts, ka viņi var kļūt: talantīgākiem, skaistākiem un plašāk atzītiem.