Vasaras brīvdienu drudzis

“Pasaule ir grāmata, no kuras esmu iemācījies visvairāk,” rakstīja Karlo Goldoni, viens no izcilākajiem itāļu dramaturģijas meistariem. Viņa darbos šī pasaule dzirkstī un mutuļo ar neparastu spēku — cilvēkos, viņu sarunās un ikdienas situācijās. Veidojot vienkāršus, patiesus, pārliecinošus un viegli uztveramus stāstus, Goldoni attēlo cilvēku attiecības no iekšienes, atklājot visas to nianses un pārvēršot tās par pašas pasaules metaforu. 18. gadsimtā, ko aptumšoja neskaidras nākotnes izredzes un caurstrāvoja neizprotama nežēlība, kad valdīja sajūta, ka Eiropa drīz piedzīvos pagrieziena punktu, kas uz visiem laikiem mainīs sabiedrības vaibstus, Goldoni paliek dziļi humāns — spējīgs apņemt cilvēkus ar mīlestību un siltumu, vienlaikus asi viņus kritizējot. Savos darbos dramaturgs pārspēja savu laikmetu: viņš izprata mūsdienu cilvēces stāvokli un tās nomācošās raizes, kā arī uzsvēra to sieviešu nozīmi, kuras apšaubīja sabiedrībā iesakņojušos tradicionālo lomu. Viņa mākslinieciskā meistarība īpaši spilgti izpaužas izcilajā “Brīvdienu triloģijā”, ko veido trīs lugas: “Vasaras brīvdienu drudzis”, “Vasaras brīvdienu piedzīvojumi” un “Atgriešanās no vasaras brīvdienām”. Šoruden režisore Gabrielė Tuminaitė Vilniaus mažasis teatras iestudēs triloģijas pirmo daļu — “Vasaras brīvdienu drudzi”. Livorno. Varoņi izmisīgi gatavojas doties vasaras brīvdienās uz lauku villām. Notikumu centrā ir Leonardo greizsirdība uz savu līgavu Džakintu, kuru aplido arī jaunais Guglielmo. Izmisīgajā steigā viņi neievēro ne finansiālās, ne morālās robežas, jo viņus pārņēmusi iedomība. Viņi cer, ka, aizbraukuši uz villām — šo maģisko “kaut kur citur” —, spēs sevi piepildīt un problēmas, no kurām viņi bēg, atrisināsies pašas no sevis. Taču drīz kļūst skaidrs, ka problēma ir daudz dziļāka: viņi nemaz nespēj vadīt savu dzīvi, kas pilnā sparā traucas pretī bezdibenim. Varoņiem nemitīgi svārstoties starp satraukumu, greizsirdību, dusmu izvirdumiem un aizkaitinājumu, lugas temps arvien pieaug, un tās virzība uzņem vājprātīgu apgriezienu. It kā šīs masu evakuācijas pārņemti, viņi pamet savas mājas — savu teātri —, atstājot tās piegružotas, izdemolētas un izpostītas, un steidzas citur, uz vietu, “kur viss ir labāk”, cerot kļūt par tiem, par ko viņiem solīts, ka viņi var kļūt: talantīgākiem, skaistākiem un plašāk atzītiem.