Zelta ābele, vīna aka

“Zelta ābele, vīna aka” ir viena no skaistākajām un populārākajām lietuviešu pasakām. Tas ir maģisks stāsts par bārenīti, kuru apspiež pamāte. Kā jau ikvienā šāda veida pasakā, tajā netrūkst ļaunuma radītu šķēršļu: ļauna ragana un viņas meitas moka meiteni, uzdodot viņai neiespējamus uzdevumus, taču ar maģisko spēku palīdzību labais galu galā uzvar, un pasakas noslēgumā bārenīte tiek atbrīvota un apprecēta ar jauno karali. Iestudējuma veidotājus saista iespēja izmantot vizuālā teātra formas, kas vairāk pieder kino nekā teātrim. Lai gan pasakā ir daudz tautasdziesmu un dzejas ar atskaņām, iestudējums stāsta šo stāstu galvenokārt ar attēlu palīdzību. Skatītāji redzēs dažādus vizuālā teātra paņēmienus, kas ir populāri jau kopš Senās Grieķijas laikiem, tostarp panorāmas, miriorāmas, diorāmas, taumatrops, burvju laterna, miriorāmas kartītes un ēnu teātris.

“Šo pasaku pirmoreiz iestudēju amatierteātra biedrībā “Theatrical Initiatives” (pirmizrāde: 1997. gada 18. decembrī). Es veidoju arī scenogrāfiju. Tobrīd Dainius Vengelis, Viļņas “Old Town Theatre” aktieris, kurš spēlēja šajā monoizrādē ar marionetēm, 2009. gadā, pabeidzot maģistra studijas Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā, veidoja uz tās balstītu diplomdarba iestudējumu (scenogrāfe Neringa Keršulytė). Atgriežoties pie šīs pasakas teātrī “Lėlė”, es iedvesmojos no izrāžu un optisko metamorfožu paņēmienu kopuma, ko pirms vairākiem gadsimtiem izmantoja leļļu mākslinieki (mehāniskais teātris, diorāma, miriorāma, muarē, Jēkaba kāpnes, burvju laterna un citi). Šīs izrāžu formas mūsdienās uzskata par daļu no kino pirmsākumu vēstures.” (režisors R. Driežis)