Sniega karaliene

Hansa Kristiana Andersena pasaka “Sniega karaliene” ir viens no pazīstamākajiem dāņu stāstnieka darbiem un ir kļuvusi par bērnu literatūras klasiku visā pasaulē. Pasaka par Gerdas ceļojumu, lai atrastu brāli Kai, ir iestudēta daudzos teātros un ekranizēta. Lai gan H. K. Andersena “Sniega karaliene” Vilniaus teatras „Lėlė“ tika iestudēta 1993. gadā (režisors un scenogrāfs Vitalijus Mazūras), izrādes veidotāju sākotnējās idejas viņus rosinājušas atgriezties pie šī darba. Kā norāda izrādes režisore Nijolė Indriūnaitė, Andersena pasakā ietverti jautājumi, kas ir aktuāli katrai jaunajai skatītāju paaudzei: kas veido attiecību pamatu? Kā mums saprast Dzīves un Nāves tikšanos? Kur slēpjas cerība, kas nepieciešama, lai radītu jaunu saskarsmes kvalitāti? Šie jautājumi atklājas stāstā par pasakas galvenajiem varoņiem — māsu Gerdu un brāli Kai — brīdī, kad bērni zaudē spēju patiesi ieklausīties viens otrā un kļūst nevērīgi pret tuva cilvēka šaubām un sāpēm. Gerdas ceļojums uz Lapzemi — Sniega karalienes zemi —, meklējot brāli un vedot viņu mājās, kā saka Nijolė Indriūnaitė, ir “ticības un mīlestības kopšanas ceļojums bērna iekšējā pasaulē”. “Vārdā ‘ticība’ mēs saskatām šifrētu norādi uz konkrētu darbību, kas var atjaunot iekšējo mieru: ‘ticība — tikai iešana’ [tikėjimas—tik ėjimas] — darbība, kas palīdz Gerdai doties uz priekšu un neļauj viņai zaudēt cerību,” pārdomās dalās N. Indriūnaitė, uzsverot, ka izrāde paver plašas radošās iespējas ēnu teātrim un vizuālā teātra formām, ļaujot veidot asociatīvu, atvērtu nozīmju lauku. Aktieri spēlē, izmantojot ēnu teātra principus, dažāda lieluma ekrānus, projekcijas un dažādu formu un tehniku lelles (papīra siluetus, grieztas, teksturētas ēnas), kā arī maskas un no īpaši veidota papīra darinātus priekšmetus. Scenogrāfija veidota, izmantojot kinomākslai raksturīgos principus, tostarp dažādu kadru un attēlu montāžu un kustīgu objektu izteiksmīgu dinamiku. “Mēs vēlamies, lai mūsu jaunie skatītāji iegrimtu savdabīgā vizuālajā pasaulē, kas pilna sapņu un vīziju tēlu un risinās kā atmiņas,” saka izrādes māksliniece Aušra Bagočiūnaitė Paukštienė.