Sniega karaliene

Hansa Kristiana Andersena pasaka “Sniega karaliene” ir viens no pazīstamākajiem dāņu stāstnieka darbiem un ir kļuvusi par bērnu literatūras klasiku visā pasaulē. Pasaka par Gerdas ceļojumu, lai atrastu savu brāli Kaju, iestudēta daudzos teātros un ekranizēta. Lai gan H. K. Andersena “Sniega karaliene” Vilniaus teatras „Lėlė“ tika iestudēta 1993. gadā (režisors un scenogrāfs — Vitalijus Mazūras), šī iestudējuma veidotāju sākotnējās idejas rosinājušas atgriezties pie šī darba. Pēc režisores Nijolės Indriūnaitės domām, Andersena pasakā ir jautājumi, kas ir aktuāli ikvienai jaunās paaudzes auditorijai: Kas ir attiecību pamats? Kā mums saprast Dzīvības un Nāves sastapšanos? Kur slēpjas cerība, kas vajadzīga, lai radītu jaunu saziņas kvalitāti? Šie jautājumi atklājas stāstā par pasakas galvenajiem varoņiem — māsu Gerdu un brāli Kaju —, kad bērni zaudē spēju patiesi ieklausīties viens otrā un kļūst neuzmanīgi pret tuvinieku šaubām un sāpēm. Gerdas ceļojums uz Lapzemi, Sniega karalienes zemi, lai atrastu brāli un vestu viņu mājās, Nijolės Indriūnaitės vārdiem, ir “ceļojums, kurā bērna iekšējā pasaulē tiek lolota ticība un mīlestība”. “Vārdā ‘ticība’ saskatām kodētu norādi uz konkrētu darbību, ar kuras palīdzību iespējams atjaunot garīgo mieru: ‘ticība — iešana’ — darbība, kas virza Gerdu uz priekšu un neļauj viņai zaudēt cerību,” pārdomās dalās N. Indriūnaitė, norādot, ka iestudējumā daudz radošas telpas atvēlēts ēnu teātrim un vizuālā teātra formām, ļaujot veidoties asociatīvai, atvērtai nozīmju telpai. Aktieri spēlē, izmantojot ēnu teātra paņēmienus; tiek izmantoti dažāda izmēra ekrāni un projekcijas, kā arī dažādu veidu un tehnikās veidotas lelles (papīra izgriezumi un grieztas, fakturētas ēnas), maskas un papīra mākslas objekti. Skatuves telpa veidota, izmantojot kino estētikai raksturīgus principus, tostarp attēlu montāžu, kadrus dažādos dziļuma līmeņos un kustīgu objektu izteiksmīgo dinamiku. “Mēs vēlamies, lai mūsu jaunā auditorija iegremdētos savdabīgā vizuālā pasaulē, kas pilna ar sapņu un vīziju tēliem un risinās kā atmiņas,” saka iestudējuma māksliniece Aušra Bagočiūnaitė Paukštienė.