Meitene ar šauteni

Šis ir stāsts par meiteni vārdā Magdė, kuras vecākus un visu ģimeni Otrā pasaules kara beigās deportēja uz Sibīriju, kad pēc vāciešu atkāpšanās ieradās krievi. Ar sava skolotāja, kurš ir arī partizāns, palīdzību meitene pārceļas uz bunkuru un pati kļūst par partizāni, izglābdama ne vienu vien cilvēka dzīvību. Stāsta pamatā ir tā laika liecinieku un brīvības cīnītāju atmiņas, vēstures materiāli un kāda bijušā partizānu sakarnieka stāstījums par meiteni, kura kādu laiku dzīvoja bunkurā kopā ar partizāniem. Tāpēc izrāde vēsta par visneaizsargātāko — bērnu — drosmi kritiskās situācijās un viņu izdzīvošanas instinktu. Neraugoties uz smagajiem personiskajiem pārdzīvojumiem un vēsturisko kontekstu, stāsts ir sirsnīgs un asprātīgs. Vienas dienas laikā pieaugusi, Magdė atzīstas kokā izgrebtam Rūpintojėlis, ka ir briesmīga bailule. Tomēr, nezinot, kas ir partizāni vai bunkuri, viņa drosmīgi pieņem savu jauno realitāti un nezināmo. Galu galā drosme nenozīmē nejust bailes. Tā nozīmē stāties pretī savām bailēm un rīkoties. Izrāde ir notikumiem bagāta, vienlaikus saglabājot grāmatas asprātīgo stāstījuma toni: Magdė un viņas Skolotājs, vienīgie bunkura sprādzienā izdzīvojušie, atstāsta notikumus, ko atceras. Skatītāji kļūst par tēliem un palīdz izstāstīt šo aizraujošo izdzīvošanas stāstu. „Gan komponists, gan es uzaugām, klausoties vecāku stāstos par mūsu vecvecākiem, kuri bija partizāni, tāpēc šī tēma man ir ļoti personiska. Lietuvā grūti atrast ģimeni, kuru karš nebūtu skāris — ar deportācijām vai pretošanās mēģinājumiem. Mūsdienu pasaules kontekstā šie stāsti jāstāsta atkal un atkal, jo, tos klausoties, mēs atceramies, ka ir vērts aizstāvēt savas vērtības pat pret daudz spēcīgāku ienaidnieku, jo šodien esam brīvi,” saka izrādes režisors.