Meitene ar šauteni

Šis ir stāsts par meiteni vārdā Magdė, kuras vecāki un visa ģimene Otrā pasaules kara beigās tika deportēti uz Sibīriju, kad pēc vāciešu atkāpšanās ieradās krievi. Ar sava skolotāja, kurš ir arī partizāns, palīdzību meitene patveras bunkurā un pati kļūst par partizāni, izglābjot ne vienu vien dzīvību. Stāsts balstīts tā laika liecinieku un brīvības cīnītāju atmiņās, vēsturiskos materiālos un bijušā partizānu sakarnieka stāstījumā par meiteni, kura kādu laiku dzīvoja kopā ar partizāniem bunkurā. Tāpēc šī izrāde ir par visneaizsargātāko — bērnu — drosmi kritiskās situācijās un viņu izdzīvošanas instinktu. Par spīti smagajiem personiskajiem pārdzīvojumiem un vēsturiskajam kontekstam, stāsts ir sirsnīgs un asprātīgs. Pieaugusi Magdė atzīstas kokā izgrebtai Rūpintojėlis figūrai, ka ir briesmīga gļēvule. Tomēr, nezinot, kas ir partizāni un bunkuri, viņa drosmīgi pieņem savu jauno realitāti un nezināmo. Galu galā drosme nenozīmē nebaidīties. Tā nozīmē stāties pretī savām bailēm un rīkoties. Notikumiem bagātā izrāde saglabā grāmatas asprātīgo noskaņu, jo Magdė un viņas skolotājs — vienīgie divi cilvēki, kas izdzīvoja bunkura iznīcināšanā, — stāsta par notikumiem, ko atceras. Skatītāji kļūst par tēliem un palīdz izstāstīt šo aizraujošo izdzīvošanas stāstu. “Gan komponists, gan es uzaugām, klausoties vecāku stāstos par mūsu partizāniem bijušajiem vecvecākiem, tāpēc šī tēma mums ir ļoti personiska. Man šķiet, ka Lietuvā nav nevienas ģimenes, kuru nebūtu skāris karš — deportācijas vai mēģinājumi pretoties. Mūsdienu pasaules kontekstā šie stāsti jāstāsta atkal un atkal, jo, tos klausoties, mēs vēlreiz atceramies, ka ir vērts aizstāvēt savas vērtības pat pret daudz spēcīgāku ienaidnieku, jo šodien esam brīvi,” saka izrādes režisors.