Viss, kā tev nav

“Vārds. Pauze — un tas arī viss. Man nav nekā vairāk, ko varētu pateikt vārdiem. Tikai debesis un debesis, un abas mirdz sudrabā pelēkos kā pelni matos.” Dzejnieks Valdemaras Kukulas, 1959–2011

“Kad sāpju dzelzs atdziest, atver acis debesu un zemes krāsām — kā eņģelis, kas attālinās no sevis, tu ieraudzīsi laikmeta zelta galvu.” Dzejnieks Algirdas Verba, Valdemaras Kukulas draugs, 1941–2000

Rolandas Kazlas, skatuves adaptācijas autors un izrādes “Viss, kā tev nav” režisors:

“Viena no dzejnieka un literatūrkritiķa Valdemaras Kukulas grāmatām, kurā viņš aplūko un pārdomā lietuviešu dzeju un literatūru, saucas „Cēlsirdīgo vārdu laikmeta gals”. Iedziļinoties paša Valdemaras Kukulas dzejā un viņa attieksmē pret savu amatu, dzejnieks pats šķiet šā cēlsirdīgo vārdu laikmeta sargs un bard̦s. Šo vārdu glabātājs, kopējs un radītājs — kā kādas zudušas, diženas civilizācijas pēctecis; varonis no laikiem, kad vēl dzīvoja milži, kas iemaldījies šajā laikmetā, dziedājis par to, apdzejojis to, slavējis un apraudājis to, mūs un tos, kas nāks pēc mums, šo zemi un šo pasauli, šo zemi un šīs debesis — un pēc tam devies atpakaļ pie tās Diženas, kuras viņam tik ļoti trūka, kuru viņš tik uzticīgi meklēja šajā dzīvē, savā daiļradē, šajā arvien bezdvēseliskākajā laikā.

“Izrāde „Viss, kā tev nav”, protams, pirmām kārtām ir domāta dzejnieka Valdemaras Kukulas cienītājiem un vienlaikus visiem lietuviešu dzejas mīļotājiem. Galu galā šis dzejnieks, kurš līdz pašām beigām palika uzticīgs dzejai, ir viens no aizraujošākajiem — viņš darbam atdeva visu sevi… Lasot viņa dzejoļus, var sajust vientuļā dzejnieka un cilvēka balsi, ko caurstrāvo sāpes un skumjas un kurā ietvertas visas cilvēka pieredzes nianses. Paša dzejnieka vārdiem: „Tava vientulība un tava pilnība: zaudējis visu — visa pārpilns.”

“Dzejnieka dzejoļi būtībā ir izrādes galvenais varonis un tās teksts. Es centos tos uzmanīgi ieklausīties un tajos iegremdēties: sajust un atklāt, kādi prāta stāvokļi un noskaņas tajos varētu mājot. Galu galā bija interesanti mēģināt ar teātra līdzekļiem piešķirt dzejoļiem krāsas un ēnas, ko, lasot vienīgi rakstītos vārdus, varbūt nenojautīsi. Es priecājos par iespēju pievērsties šā neparastā dzejnieka daiļradei. Sirsnīgi pateicos Valdemaras Kukulas sievai Deimantė par palīdzību un uzticēšanos. Esmu pateicīgs Vilniaus teatras „Lėlė” un tā trupai par iespēju pēc ilgākas pauzes atkal radīt šeit.

“2009. gadā šajā teātrī radīju savu pirmo dzejas izrādi „Geležis ir sidabras”, kas veidota pēc dzejnieka Vladas Šimkus dzejoļiem. Starp citu, izrāde joprojām ir dzīva, to izrāda, un tā aizvien pulcē sirsnīgu un kuplu skatītāju pulku. Interesanta sakritība: Vladas Šimkus un Valdemaras Kukulas bija labi draugi un pat kaimiņi. Tāpēc ceru, ka viņu draudzība un kaimiņattiecības turpināsies šā teātra repertuārā.

“Nu jau ir par vēlu atkāpties. Dzeja! Tu esi arēna, kurai pāri var tikt vienīgi tie, kas iet pa tās asāko malu!” Dzejnieks Vladas Šimkus, 1936–2004

“Dievs, dāvā tev tik labu dzīvi; Dievs, dāvā ikvienam — ak, ikvienam — dzīvot tā…” Dzejnieks Valdemaras Kukulas, Vladas Šimkus kaimiņš