Stunda — E. Jonesko (rež. R. Kazlass)

Rolands Kazlass aicina uz “Stundu”* — izglītojošu, zinātnisku, kultūras un veselības noslēpumu**, mācību drāmu, komēdiju, traģēdiju, terapiju un Vikipēdiju***, kā arī citām absurda izpausmēm**** — šajā “Stundas” pirmizrādes iestudējumā. Iestudējuma pamatā ir franču dramaturga Eižēna Jonesko tāda paša nosaukuma luga; tas domāts ikvienam, kurš vēlas uzzināt, ar ko ēda (un joprojām ēd) krītu. Bez atelpas vai starpbrīža... “Stundas” ilgums būs atkarīgs no skolēna zināšanām, spējām un vēlmes vai nevēlēšanās mācīties, kā arī no skolotāja noskaņojuma un pacietības — kas būs atkarīga no skolēna zināšanām, spējām un vēlmes vai nevēlēšanās mācīties, un no skolotāja... Ir pamats gaidīt, ka “Stunda” būs jautra, rotaļīga, interesanta un noderīga: uz skatuves satiksies trīs ļoti savdabīgi un interesanti dažādu paaudžu aktieri — Taura Kvietinskaite (Skolniece), ekspresīvais aktieris Audronis Rūks (dežurants) un iestudējuma režisors Rolands Kazlass, kurš atveido Skolotāju un vienmēr prot patīkami pārsteigt. Neringa Keršulīte ir mākslas pulciņa un dzīvo stūrīša vadītāja, kā arī kostīmu māksliniece.

Rumānijā dzimušais franču dramaturgs Eižēns Jonesko (1909–1994) tiek uzskatīts par vienu no Absurda teātra pamatlicējiem un vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta dramaturgiem. Starp viņa pazīstamākajiem absurdās drāmas darbiem ir traģikomēdija “Plikā dziedātāja” (“La Cantatrice chauve”, 1950), “Stunda” (“La Leçon”, 1951), kā arī “Krēsli” (“Les Chaises”, 1952) un “Degunradzis” (“Rhinocéros”, 1959). Viņa viencēlienos ir daudz neloģisku situāciju un klišejiska, pārspīlēti pieklājīga dialoga. Izsmejot banalitāti, tie atklāj cilvēka eksistences absurdu. Pats dramaturgs tos dēvēja par “antilugām”.

Režisors Rolands Kazlass dalās pārdomās par “Stundas” pirmizrādi: “Lai gan franču dramaturga E. Jonesko lugas tiek uzskatītas par absurdām, patiesību sakot, es tajās absurdu nesaskatu. Daudz vairāk absurda ir pašā dzīvē — ikdienā, cilvēku domāšanā un saziņā vai jebkurā citā jomā —, un tas ir daudz smieklīgāks, sāpīgāks un nežēlīgāks. Lugas teksts pats par sevi ir kā karnevāla tērps, āksta vai klauna kostīms, kas apsedz īstu ķermeni: cilvēku, sabiedrību, valstis, cilvēci... Var nojaust, ka zem vārdu žonglēšanas, akrobātikas un absurdām, bezjēdzīgām frāzēm dramaturgs mudina mūs ieraudzīt un atpazīt nopietnas lietas. E. Jonesko viencēlienā “Stunda”, kuru pats dramaturgs raksturoja kā komisku drāmu, ir daudz komēdijas un drāmas, un pat neliela traģēdijas nojauta. Īsumā — lugā ir viss, kas vajadzīgs labam iestudējumam, un nav nejaušība, ka dramaturgs tai devis tik vienkāršu un precīzu nosaukumu: “Stunda”. Neapgūtām stundām bieži ir sāpīgas sekas. Dzīves eksāmeni un pārbaudījumi ir grūtāki un nopietnāki pārbaudījumi, un bargākais skolotājs skolā var šķist kā “maigs jēriņš” salīdzinājumā ar tiem “Skolotājiem”, kuri vēlas mācīt visus uzreiz, visu pasauli — un diemžēl šādi cilvēki laiku pa laikam parādās un, kā zināms, cilvēces vēsturē nekad nav trūkuši. Man šķiet, dramaturgs runā par t