Birutė Kapustinskaitė: Stand-up par jēgu un bezjēdzību

◊ 2024. gada Zelta skatuves krusts. Labākā aktrise – Vitalija Mockevičiūtė
◊ 2024. gada Zelta skatuves krusts. Labākais dramaturģijas darbs – Birutė Kapustinskaitė

“Kad mani uzaicināja radīt šo numuru, es teicu: ‘Labi, darīšu, bet ziniet — tas būs drūms.’ Viņi teica: ‘Lieliski, cilvēkiem patīk drūmas lietas.’ Es teicu: ‘Tiešām?’ Viņi atbildēja: ‘Jā.’ Es teicu: ‘Nu, tad aiziet.’”

Pirmoreiz stand-up komēdija nonāk uz teātra skatuves — žanrs, kas ar smieklu palīdzību sniedz katarsi ne tikai stāsta stāstītājam, bet arī klausītājam. Likt kādam citam smieties ir patiesi grūti. Teātrim vēl grūtāks uzdevums, izmantojot humoru kā saziņas formu, ir pievērsties sāpīgām tēmām, kas skar mūs visus: sērām, zaudējumam un pašnāvībai. Rosināt cilvēkā kaut ko negaidītu, palīdzēt viņam pasmieties pašam par sevi un paskatīties uz sāpīgiem pārdzīvojumiem no malas, lai spētu ar tiem samierināties.

Dramaturģe Birutė Kapustinskaitė un režisore Eglė Švedkauskaitė kopīgi veido darbu pirmoreiz. Viņas aicina skatītājus iepazīt jaunas teātra formas un ar stand-up komēdijas priekšnesuma palīdzību aplūkot zaudējumu ģimenē. Tēli ir Māte — slavena TV raidījumu vadītāja — un Dēls — veiksmīgs stand-up komiķis. Nevienam no viņiem netrūkst vārdu, tomēr pēc Tēva nāves viņiem ir grūti sarunāties. Šis ir stāsts par dusmu, kauna un vainas atlaišanu un par ceļu, kā kļūt atvērtākiem ievainojamībai un vienam pret otru.

“‘Stand-Up par jēgu un bezjēdzību’ ir komēdijžanra izrāde par galveno varoņu centieniem sazināties pēc tēva zaudējuma. Tumšais humors, pašironija un stāstošais humors (stand-up) šeit apvienojas ar drāmu, savijot stāstu par zaudējumu, mātes un dēla attiecībām, sabiedrības attieksmi pret sērām un no tās izrietošo nepieciešamību pielāgoties,” stāsta dramaturģe Birutė Kapustinskaitė.

“Uzskatu, ka teātrim kā publiskam saziņas līdzeklim ar plašu auditoriju jārunā ne tikai par varonīgu nāvi un upurēšanos, bet arī par pamata, demistificētu garīgo veselību. Tam jāseko līdzi tam, kas sabiedrībā notiek šeit un tagad, un jāveicina empātija pret cilvēkiem, kuri saskaras ar depresiju un citām garīgām slimībām. Šis iestudējums ir veids, kā runāt par cerību un vēlmi dzīvot pat tad, kad šķiet, ka nezini, kā to darīt,” saka režisore Eglė Švedkauskaitė.

Iestudējumu finansēja arī Eiropas Savienības programma “Radošā Eiropa”.

Iestudējumu finansē: Partneris: