Keita Atvela: Lielie dati

No angļu valodas tulkojis Ignas BEITSAS

Datu pasaulē, kurā var fiksēt, saglabāt un analizēt ikvienu mūsu soli, vai mums joprojām ir tiesības tikt aizmirstiem? No kā mēs būtu gatavi atteikties apmaiņā pret drošību, kontroli un brīvību no tehnoloģijām?

Režisors Augustas Gornatkevičius, iedvesmojoties no britu dramaturģes Keitas Atvelas lugas “Big Data”, aicina pārdomāt mūsdienīgu Fausta mīta versiju. Šeit līgums ar velnu iegūst jaunu veidolu: Mefistofeli aizstāj masu mediji, tirgus un algoritmi, savukārt cilvēki kļūst ne tikai par tehnoloģiju patērētājiem, bet arī par to izejvielu — persondati tiek nepārtraukti vākti, analizēti un pārdoti uzņēmumiem.

Izrādes centrā ir viena no daudzajām ģimenēm: brālis un māsa, viņu partneri un vecāki. Svešinieks M klusi ienāk viņu dzīvē, drīz kļūstot par ģimenes draugu un uzticības personu, kurai var atklāties un no kuras saņemt atbalstu un sapratni. Caur ģimenes attiecībām, īpaši vecāku un bērnu attiecībām, luga atklāj dažādu paaudžu pieredzi, grūtības sazināties un centienus saglabāt tuvību strauji mainīgā realitātē, ko nosaka digitālās tendences.

Darba centrā ir arī tiesības tikt aizmirstam — iespēja atlaist pagātni, saglabāt personisko telpu un neļaut, lai mūs pastāvīgi definē mūsu digitālās pēdas.

“Big Data” aicina pārdomāt mūsdienu cilvēku attiecības ar laiku. Datu vākšana un algoritmiskās prognozes arvien dziļāk ielaužas personiskajā telpā, attiecībās un atmiņās, pārvēršot pat dzīves intīmākos mirkļus izmērāmos un novērojamos datos. Dzīves temps arvien pieaug, izspiežot klusumu, rituālus un iespēju vienkārši būt. Digitālajā pasaulē kļūst arvien grūtāk ieklausīties sevī un izjust laiku nevis kā nebeidzamu notikumu virkni, bet gan kā jēgpilnu klātbūtni kopā ar otru cilvēku. Vai mēs vēl spējam apstāties, atcerēties un piedzīvot mirkli, nevis tikai reaģēt uz nebeidzamu ārējo stimulu plūsmu?