METAMORFOZE. Pēc Franča Kafkas darbu motīviem

“Cilvēku var nogalināt, bet nevar piespiest viņu kļūt par kādu citu.” (Robērs Antelms) Kā, kad un kāpēc mēs pārstājam saskatīt Otrā cilvēku? Pašā Franča Kafkas daiļrades sirdī vienmēr var atrast dažādu dehumanizācijas formu izpēti. Stāsts par Gregoru Samsu, kurš pārvēršas par kukaini, liek uzdot jautājumus par mūsu līdzjūtības robežām pret otru: kā rodas identificēšanās, kā tiek konstruēts Otrais, un vai spējam pieņemt Otru kā cilvēces daļu? Šī izrāde tiecas izpētīt sarežģītās dialektiskās attiecības starp diviem atšķirīgiem politiskiem mehānismiem (plašā nozīmē): no vienas puses — empātisku identificēšanos, no otras — dehumanizāciju. Kafkas darbu nozīmju diapazons ir neierobežots un pretojas vienkāršām, viennozīmīgām interpretācijām. Tomēr, cenšoties atklāt to dažādos slāņus, izrādes galvenais mērķis ir iesaistīties dialogā ar realitāti, kurā dzīvojam. Pirmais pasaules karš sākās 1914. gada 28. jūlijā, un tikai dažas dienas vēlāk F. Kafka sāka rakstīt, iespējams, savu slavenāko romānu “Process” (tas palika nepabeigts un tika publicēts bez rakstnieka atļaujas tikai pēc viņa nāves). Lai gan šie divi notikumi nav cēloņsakarīgi saistīti, kara pieredze ir jūtama gan šajā, gan citos rakstnieka darbos. Kafkas daiļrades pētnieki apgalvo, ka romānā “Process” viņš paredzēja totalitārās ideoloģijas, kas drīz pārņems Eiropu, kā arī pareģoja šī kara raksturu. Kad 24. februārī Krievija sāka karu pret Ukrainu, cilvēki sāka runāt par to, ka šis karš iezīmē jaunu posmu Eiropas vēsturē un veido jaunu pasaules kārtību. Iespējams, ka arī mēs, eiropieši, 21. gadsimta trešajā desmitgadē, tāpat kā Kafka, kurš piedzīvoja Pirmo pasaules karu, pieredzēsim laikmetīgu pavērsienu, pēc kura pasaulē valdīs jauna kārtība. Francs Kafka (1883–1924) bija ievērojams austriešu prozaiķis, kurš rakstīja vācu valodā. Viņu uzskata par vienu no savdabīgākajiem un ietekmīgākajiem 20. gadsimta rakstniekiem, modernisma aizsācēju un, sirreālistu skatījumā, vienu no tā priekšgājējiem. Dzimis ebreju ģimenē, viņš studēja ķīmiju un ģermānistiku, pēc tam izvēlējās studēt jurisprudenci, par lielu prieku valdonīgajam tēvam, kurš viņa literārās ambīcijas uzskatīja par veltīgiem sapņiem. Gandrīz visu mūžu viņš strādāja Prāgas Darba ņēmēju nelaimes gadījumu apdrošināšanas institūtā, brīvajā laikā, ko pavadīja prom no nīstā birokrātiskā darba, gremdējoties literatūrā. Viņš pastāvīgi jutās plosīts starp sabiedrisko dzīvi un radošo aicinājumu, un tas viņam sagādāja lielas ciešanas. Pret savu daiļradi viņš bija ārkārtīgi stingrs, un ievērojama tās daļa tika publicēta bez viņa piekrišanas tikai pēc viņa nāves. F. Kafkas hermētiskā un daudznozīmīgā proza rosina dažādas interpretācijas, bieži vien vispretrunīgākās. Viņa darbi risinās savādā, grūti izskaidrojamā pasaulē, kas ir baiļu un draudu pilna — pasaulē, ko raksturo nestabilitāte, vientulība, izsīkums un bailes no nākotnes. Olivers Frljičs (dzimis 1976. gadā) ir viens no ievērojamākajiem teātra māksliniekiem Eiropā: režisors, aktieris un dramaturgs, kuru kritiķi bieži dēvē par “teātra provokatoru”. Uz skatuves viņš