Tas, ko neuzdrošinājos pateikt, un tagad jau ir par vēlu

2010. gadā Itaru Sasaki no Japānas pilsētas Ocuči uzzināja, ka viņa mīļotajam brālēnam ir neārstējama slimība un atlicis dzīvot tikai trīs mēnešus. Pēc brālēna nāves Sasaki savā dārzā novietoja vecu telefona būdiņu, lai varētu katru dienu sarunāties ar aizgājēju un ļaut vējam aiznest viņa vārdus. 2011. gadā Ocuči apkaimi skāra cunami, kurā gāja bojā 10 procenti pilsētas iedzīvotāju. Pamazām cilvēki uzzināja par telefona būdiņu un sāka apmeklēt Itaru Sasaki dārzu, lai piezvanītu saviem zaudētajiem tuviniekiem. No 2022. gada 1. marta pie Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra tika uzstādīts vecs taksofons, identisks Japānas “vēja telefonam”. Cilvēki tika aicināti piestāt un “piezvanīt” tiem, kuriem nebija paspējuši pateikt visu, ko vēlējās, pirms nebija par vēlu. Vairāk nekā sešu mēnešu laikā klausule tika pacelta aptuveni 4000 reižu. Visu patieso stāstu audioieraksti kļuva par pamatu operas libretam.

Taksofona opera “Tas, ko neuzdrošinājos pateikt, un tagad jau ir par vēlu” ir maigs, smalks, gaišs un cerību pilns stāsts par sērojošu cilvēku. Vienlaikus tas ir skaidrs šķērsgriezums ģeogrāfiskajām teritorijām, ko atver sēras, — ceļojums pretī satikšanās, izlīguma un pasaules kā vienota veseluma pieredzei.

Izrādes veidotāji par iestudējumu:

Taksofona opera ir dzejolis par cilvēka gaistošo dabu. Uz skatuves puskrēslā rodas smalki, cilvēcīgi un dažkārt asprātīgi tēli no šīs un viņsaules: ķermeņi un priekšmeti parādās un pazūd. Viss pāriet — cilvēki, laiks, vietas, lietas, notikumi.

Režisore un dramaturģe Kamilė Gudmonaitė

Manas attiecības ar šo darbu — vai, precīzāk, ar garāmgājēju “zvanu” ierakstiem, kas atstāti taksofonā, — ir nemitīgi mainījušās. Katrā ilgā radošā procesa posmā es atklāju citu veidu, kā paraudzīties uz to, ko katrs cilvēks bija pateicis būdiņā. Sākumā es no malas klausījos šajās ļoti atklātajās atzīšanās; tagad es tās pārdomāju, iejūtoties zvanītāju vai viņu uzrunāto cilvēku vietā. Šī opera radīja ievērojamas grūtības: kā radīt katra no mums iekšējo skaņu ainavu un kā uz teātra skatuves parādīt bieži vien dziļi jūtīgo un smalko zvanu saturu — esības svētumu? Šeit mūzika un skaņa kļūst par neredzamu vidi, enerģiju, kas plūst un vēsta par to, ko neuzdrošinājāmies pateikt, un tagad jau ir par vēlu.

Komponists Dominykas Digimas

Šī darba scenogrāfija ir starptelpa, līdzīga iekšējās pasaules atspulgam, tikšanās vieta, kur var sajust saikni ar viņsauli. Darbība norisinās pārejas telpā, kas izceļ liminālos stāvokļus — vietā, kur ikdiena savijas ar gaistošo un nenoteikto. Darba vizuālā atmosfēra veltīta dzīvībai un nāvei, tuvībai un ilgām.

Scenogrāfe un videoprojekcijas koncepcijas autore Barbora Šulniūtė

Iestudējuma producenti: Partneri: Iestudējumu finansē: Lietuvas Republikas Kultūras ministrija, Lietuvas Kultūras padome, Viļņas pilsētas pašvaldība.

Darba izstrāde sākās 2021. gadā LNOBT un Operomanija kopīgā projekta “Opera Genome” ietvaros.